7. novembrī plkst. 20:00 Latvijas Nacionālajā operā notiks Marisa Jansona un Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncerts, ko tiešraidē pārraidīs arī "Klasika".

Vaicāts, kālab sava tēva Arvīda Jansona simtgadei veltītajā koncertā izvēlējies atskaņot tieši Antonīna Dvoržāka Devīto simfoniju "No Jaunās pasaules" un Dmitrija Šostakoviča Piekto simfoniju, Mariss Jansons intervijā Gundai Vaivodei atklāj: "Šie bija darbi, kurus tēvs ļoti mīlēja un arī daudzkārt atskaņoja. Dvoržāka Devītā simfonija viņa dzīvē spēlēja visai nozīmīgu lomu: visupirms viņš to diriģēja konkursā, iegūstot otro prēmiju, bet 1952. gadā ar to devās uz Čehiju. Saprotams, ka čehu klasiku atskaņot pašiem čehiem – tas nebija viegli... Taču viņš guva kolosālus panākumus! Paši čehi atzina: tā, kā tēvs iestudējis Devīto, viņi nekad nav dzirdējuši, un no tā laika viņš kļuva par vienu no šīs simfonijas labākajiem interpretiem. Arī Dmitrija Šostakoviča mūziku tēvs ļoti mīlēja un daudz uzmanības veltīja tās atskaņošanai, īpaši jau strādājot Pēterburgā."

Plašāku interviju ar maestro Marisu Jansonu, kas tapusi Minhenē, klausieties šīsdienas "Neatliekamajā sarunā" plkst. 17:30.

8. novembrī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā tiks atklāta izstāde "Orlan – Francijas laikmetīgās mākslas ikona. Le plan du film un citi scenāriji”.

"Orlāna ir viena no pasaules provokatīvākajām māksliniecēm. Viņa ir performanču māksliniece, un te jāatgādina, ka performanču māksla radās 1968. gadā, kad visu Eiropu satricināja studentu nemieri. Tā bija paaudze, kas koncentrējās uz personības izpausmes brīvību.

Līdz pat šim brīdim Orlāna nevēlas, lai tiek pieminēts viņas dzimšanas gads un īstais vārds, un viņa nekad nav vēlējusies būt tipiska franču sieviete.

Lai mākslinieci francūzieti, turklāt sievieti, 60. gadu beigās pamanītu, bija jārīkojas ļoti ekstrēmi. Orālana tad arī izvēlējās ekstrēmāko mākslas veidu – performanci, pasludinot savu ķermeni par instrumentu. Lai gan viņa vienmēr ir pārsteigusi, šokējusi un izaicinājusi, viņas galvenais mērķis bijis tas, lai cilvēki sadzirdētu viņas domas, kurās galvenais bauslis ir cilvēka gara brīvība," stāsta izstādes kuratore Inese Baranovska. Viņa arī uzsver, ka tik ekstrēmas mākslas izstādes Latvijā vēl nav bijis.

Orlānas pasludinātais miesas manifests simbolizē viņas pārliecību, ka cilvēka dzīve ir par īsu, lai to apgūtu. Un arī plastiskās ķirurģijas epopeja, ko viņa realizējusi publiski, nav stāsts par operācijām, bet gan personības atbrīvotību."

8. un 9. novembrī izstāžu centrā Ķīpsalā laikmetīgā teātra programmā forte forte notiks flāmu mākslinieka Alēna Platēla un Les balets C de la B izrāde Tauberbach.

Tauberbach (divu šķietami nesavienojamu vārdu – “kurls” un “Bahs” apvienojums) ir teātra un dejas jeb vārdu un kustības sintēze, kuras centrā ir kāda sieviete un piecas hibrīdas būtnes: kaut kas no amēbas, dzīvnieka, bērna. Sieviete visu laiku runā, jo tas ir veids kā izdzīvot. Viņa sarunājas ar balsīm sevī un ārpusē un ar pašu dzīvi, pret kuru viņai ir fundamentāli iebildumi, bet kuru viņa panes ar cieņu. Pamazām dīvainās radības liek viņai atklāt citas maņas – pārstāt runāt, lai sajustu, ieraudzītu, ieklausītos. Tauberbach ir stāsts par sievieti, kurai ir novilkta āda. Par cilvēku, kurš dzīvo savā prātā un pamazām atklāj savu ķermeni. Par sakrālo brīdi, kad bailes aizstāj paļāvība un uzticēšanās. Platēls un viņa kolektīvs rada universu, kur vienīgais atgādinājums par sen zaudēto civilizāciju ir neveiklas un saraustītas kustības, bet Baha daudzbalsīgie korāļi vai kopīgi nodziedāts gabaliņš Mocarta ir viss, kas palicis pāri no kādreizējās saskaņas.

Izrādes iedvesmas avoti ir divi: Markosa Prado dokumentālā filma "Estamira", kas vēsta par sievieti, kura dzīvo izgāztuvē Riodežaneiro pievārtē un sirgst ar šizofrēniju, kā arī poļu mākslinieka Artura Žmijevska ieraksts, kurā Baha mūziku interpretē nedzirdīgu cilvēku koris. Platēla sabiedrotais joprojām ir arī Bahs, kura mūzikai jau sen ir būtiska loma viņa darbos un pasaules izjūtā.

Par Alēnu Platēlu un viņa iedvesmas avotiem pārraidē stāsta Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa: "Savā ziņā šī izrāde ir jauns pavērsiens Platēla daiļradē, jo pirmoreiz viņš strādā ar dramatisko aktrisi, kura pati bija izteikusi vēlmi ar viņu sadarboties. Stāsts par Estamiru ir arī Platēlu interesējošā tēma – saskatīt skaistumu un sakrālo niansi lietās, no kurām visbiežāk novēršamies, jo tās neiekļaujas mūsu priekšstatos par skaisto un vispārpieņemto."