Leģendārā aktrise un kino režisore Līva Ulmane (attēlā) aizvadītajā nedēļā, viesojoties Rīgā, tikās arī ar interesentiem kinoteātrī Splendid Palace. Viņas stāstītais ieskanas arī Dienasgrāmatā.

Paužot nepatiku pret visādām slavenību būšanām, Līva Ulmane sirsnīgi un cilvēcīgi stāstīja par savu kino pieredzi, tostarp sadarbību ar režisoru Ingmaru Bergmani: "Viņš bija ģēnijs, un labākais veids, kā dzīvot mierā un darīt, ko vēlies, bija - nerunāt pretī. Ja nepiekriti  viņa teiktajam, varēji tikai kadrā parādīt to ar sejas izteiksmi... Neviens pirms vai pēc Ingridas Bergmanes nav apšaubījis viņa rakstīto, bet viņa to atļāvās. Es Ingridu apbrīnoju par drosmi uzdot jautājumus, jo pati tāda neesmu... Man vieglāk šķiet darīt kā Norai Henrika Ibsena drāmā "Leļļu nams" - piekrist, neprotestēt, bet pēc tam mēģināt izdarīt pa savam. Es neprotestēju, savukārt Ingrida bija tieša, un par to es viņu apbrīnoju.

Man nekad nav bijis grūti filmēties Bergmana filmās, kaut lomas bija smagas. Bet smaga aina aktierim jau nav nekāda agonija, ja vien savu lomu saproti un tā ir labi uzrakstīta. Manuprāt, grūti ir Holivudā, kur jābūt vienkārši smukulītei-lellītei...

Latvijā cilvēkos jūtu laipnību, siltumu un interesi par citiem cilvēkiem. Nezinu, vai tas ir saistīts ar daudzajiem okupācijas gadiem, kad vienīgā brīvība, ko jums nevarēja atņemt, bija gara brīvība. Iespējams, arī tāpēc jūsu sirdis ir atvērtas. Došos prom no Latvijas gandarīta, jo radusies sajūta, ka esmu ar jums, rīdziniekiem, pazīstama. Šajās dienās esmu iemācījusies ļoti daudz, ko agrāk nezināju. Zvēru, ka nekur citur tā neesmu teikusi un esmu pateicīga, ka varēju šeit būt. Saku no sirds - jūs man ļoti patīkat!"

Māksliniece Aija Bley vēsta par savu personālizstādi "Mīlestības stāsti", kas no 19. decembra būs apskatāma Rīgas Mākslas telpas Intro zālē.

"Cilvēks mīlestību meklē otrā cilvēkā. Mēs visi meklējam. Bet mākslinieks nereti mīlestību atrod pašā mākslā, pašā radīšanas procesā, un par to radīšanas procesu un mīlestību ir arī šī izstāde."

Izstādē aplūkojamie darbi tapuši Japānā, kur Aija šovasar uzturējusies mēneša garumā, radoši strādājot. "Nevar jau noslēpt, ka esmu filmu režisore, jo arī mani darbi tiek itin kā montēti. Jā, man ir svarīga kustība, režija, dramaturģija; tas, kā viena bilde strādā ar otru. Turklāt izstādē katram darbam klāt būs skaidrojums - tāda kā haika, kas vēstīs par to, ko mākslinieks ir jutis tobrīd, kad šo  bildi veidojis. Tātad - bilde nevis kā plika bilde, bet svarīgi būs, kas aiz tās slēpjas, cik daudz līmeņu var aklāt attēls."

Projekta "Rīgas salas" vadītāja, foto redaktore Ieva Goba stāsta par rakstnieces Gundegas Repšes un fotogrāfa Kaspara Gobas grāmatu "Rīgas salas", kuras atvēršanas svētki notiks 18. decembrī plkst. 18:00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas 4. stāva Mazajā zālē.

"Kad Kaspars un Gundega satikās, katrs jau bija sācis savu darbu neatkarīgi no otra. Taču Kaspars sāka pirmais: mūsu studija atradās Rīgā, Ganību dambī, un mēs redzējām, kā pakāpeniski pazūd vietas un lietas, tiek nojauktas mājas. Tas bija vēl pirms ekonomiskās krīzes. Kaspara vēlme bija dokumentēt, jo bija sajūta, ka kaut ko nokavēsim. . Ir viena ēka Ķīpsalā, kuru vēl paspējām nofotografēt. Bet, piemēram, uz Krievu salu Kaspars aizbrauca mēnesi par vēlu - dārziņus jau šķūrēja bedrēs, tāpēc grāmatā aplūkojami vien buldozeri. Tāpat Mangaļsalā esam apmeklējuši pēdējos iedzīvotājus, kas tur vēl palikuši."

Kāda ir salās valdošā noskaņa" "No vienas puses tā ir romantiska vide, bet no otras puses tur valda lielas skumjas, jo redzam, ka tas viss pazūd. Kundziņsala kļūst aizvien mazāka, cilvēkiem un dabai atvēlētā vide sazmainās. Bet tajās vietās, kur tas nenotiek, ir ļoti sirsnīgi, tādi īsti lauki pilsētā."

Ieva atzīst: visinteresantākie stāsti bijuši tie, kur atmiņās par bijušo dalījušies vecāka gadagājuma cilvēki.