Šoreiz dodamies uz Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, lai tiktos ar tās māksliniecisko vadītāju Haraldu Ritenbergu un skolas pedagoģi Regīnu Kaupužu. Par skolas vēsturi stāsta un pati savus skolas gadus atceras Gunta Bāliņa, bet savus sapņus atklāj skolas šībrīža audzēkņi.

"Rīgas Horeogrāfijas vidusskola man saistās ar mazo, skaisto ēku Smilšu ielā 8. Un domāju, ka lielākajai daļai manas paaudzes baleta mākslinieku tieši šī māja būs vismīļākā, vissiltākā, piepildīta ar skaistām baleta sākuma atmiņām," saka Gunta Bāliņa. Savulaik viņa bijusi Latvijas Nacionālā baleta soliste, vēlāk — horeogrāfe, bet šobrīd ir Latvijas Kultūras akadēmijas profesore un mākslas zinātņu doktore. Gunta uz baletskolu aizgājusi pēc pirmā klases, kaut skola uzņēmusi audzēkņus no 10 gadu vecuma. Toreizējā direktore viņai teikusi tā:

"Meitiņ, tu jau dejo ļoti smuki, bet esi vēl dikti maziņa. Tev vēl jāpaaugas, un tad skatīsimies..."

Guntas sapnis tomēr piepildījies, un viņa kļuvusi par vienu no retajām audzēknēm, kura skolā sākusi mācīties jau astoņu gadu vecumā. Tāpēc, skolu pabeidzot, pase vēl neesot bijusi kabatā. Gunta atzīst, ka savā mākslinieces mūžā nodejojusi visu, ko vēlējusies. "Skatoties no šodienas skatpunkta, iespējams, ka būtu varējusi lauzties laikmetīgajā dejā, kam ir cita kustība, cita ķermeņa atbrīvotība."

Gunta Bāliņa arī detalizēti atklāj Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas tapšanas vēsturi, pieminot gan Mārtiņa Kauliņa, gan skolas pirmā direktora Harija Plūča nopelnus tās dibināšanā (skola oficiāli dibināta 1932. gadā.)

Profesore īpaši uzsver Rīgas baleta skolai raksturīgo pēctecību: "Lai gan, gadiem ejot, mainījušies pasniedzēji un direktori, mūsu baleta vēsturē vērojama tradīciju pēctecība un zināšanu pārmantojamība, jo pirmo pedagogu audzēkņi turpina savu skolotāju iesākto ceļu jauno baletdejotāju apmācībā.

Piemēram, Helēnas Tangijevas-Birznieces tradīcijas savulaik pārņēma viņas audzēkne Sarmīte Jakse, savukārt Sarmītes pedagoģisko līniju šodien turpina viņas skolniece Elza Leimane-Martinova." Rīgas baleta izglītības pēctecība un tradīciju pārmantojamība nudien ir unikāla.

Gunta iezīmē daudzas personības, kas stāvējušas pie izcilā Rīgas baleta tradīciju šūpuļa. "Šodien, salīdzinājumā ar skolas pirmsākumiem, pedagogiem vairs nav tik liela teikšana un audzēkņiem balsstiesības ir lielākas. Nākotne rādīs, kā mums veiksies."

No mājīgajām Smilšu ielas telpām Rīgas Horeogrāfijas vidusskola uz Kalnciema ielu pārcēlusies 1973. gadā. Bet 1978. gadā par skolas direktoru kļuva publikas pielūgtais baleta premjers un skatītāju dievinātais kinoaktieris Haralds Ritenbergs.

"Sākums bija sarežģīts... Lai gan iepriekšējā direktore Tamāra Vītiņa man patiešām daudz palīdzēja un visu ierādīja — jo bija taču jāatbild par visu: saimniecību, bērniem, skolotājiem —,  trakākais bija tas, ka skolā taču strādāja mani pedagogi, un es pēkšņi viņiem skaitījos priekšnieks. Vajadzēja apgūt diplomātiju..."

Haralds Ritenbergs arī stāsta par skolas ikdienu šobrīd: "Jūtamies kā liela ģimene: labi saprotamies, viens otram palīdzam, respektējam tradīcijas. Mūsu skola ir viena no labākajām visā pasaulē... Latvijas baletu pazīst pēc izpildījuma kultūras. Ir dažādas tradīcijas, taču mēs esam piemērs citām skolām Eiropā un ar lielu prieku dalāmies savā pieredzē."

Tāpat viņš slavē jauno dejotāju spēju pielāgoties laikmetīgās dejas prasībām, atceras savus pirmos soļus baletā, stāsta par savām sapņu lomām un to, kā nonācis arī uz kinoekrāna. Viņa stāstītajā kuriozu netrūkst...

Starp citu, izrādās, ka Haralda Ritenberga baleta mūžs sācies ar dziedāšanu zēnu korī uz Operas skatuves...

"Bet tad nāca balss lūzums... Viendien sašļucis sēžu uz soliņa Operas aktieru ieejā. Pienāk solīds kungs un saka: "Es tevi redzēju uz skatuves — tu tā labi kusties, labi izskaties, vai negribi nākt uz baleta skolu? Tev būs skaistas, baltas čībiņas..." Bet es vēl tajā laikā sportoju, hokeju spēlēju — nu, kādas vēl tur baltas čībiņas!"

Taču ar skatuvi mazais Haralds jau bijis saindējies. Nodomājis — labi, aizies ar' uz to konkursu. "Komisija mani rūpīgi pārbaudīja, bet komisijas vidū sēdēja skaista sieviete - kā vēlāk izrādījās, Helēna Tangijeva-Birzniece. Un viņa, norādot uz mani, sacīja: "Šis būs baleta premjers!" Tā nu viņas vārdi piepildījās..."

Atšķirībā no Dārziņskolas un Doma kora skolas, kuru audzēkņu likteņos dzīve un intereses nereti ievieš savas korekcijas, Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā mācās audzēkņi ar ļoti skaidru apziņu par nākotnes profesiju. Ka deja dzīvē ir un būs galvenais.

"Lūk, tas ir pats svarīgākais jautājums, uz kuru sev būtiski visupirms atbildēt katram pašam: kāpēc es vispār mācos šajā skolā? Jo profesija ir ļoti grūta, tā prasa daudzas prasmes un zināšanas. Paiet laiks, kamēr tā saaug ar cilvēka dzīvesveidu un būtību. Faktiski tas ir dzīvesveids. Ja šāda dzīves izpratne saplūst ar vēlmēm, rodas ļoti labi mākslnieki. Taču sajūtu ziņā šo profesiju varētu salīdzināt ar nemitīgu piedalīšanos olimpiskajās spēlēs, kas sportā notiek tikai reizi četros gados... Baleta māksliniekiem katra izrāde ir kā visīstākā olimpiāde," pārdomās dalās skolas pedagoģe Regīna Kaupuža.

"Kādreiz mūsu baleta izglītības kanons bija ļoti strikts: Vaganovas skola, un punkts. Ne pa labi, ne pa kreisi. Tagad saprotam: kaut kas labs ir gan pa labi un pa kreisi, gan aiz muguras un priekšā arī," - tā Regīna Kaupuža.

Regīna ikdienā pārliecinājusies, ka itin visi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas pedagogi ir savas profesijas patrioti: "Mēs visi esam izgājuši vienu skolu, un visi sākām Smilšu ielā. Baleta profesionālajiem pamatnosacījumiem ir jau 300 gadu, tāpēc mums nenākas izdomāt velosipēdu no jauna. Vienkārši jāmāk iet līdzi laikmetam, jo rodas jauni stili, jaunas prasības. Arī mēs labprāt sadarbojamies ar citu skolu pieredzi un tāpēc esam kļuvuši daudzveidīgi."

Visbeidzot, vaicāta, kā uzlūkot dejotāju vidū nereti novēroto sacensību un sāncensību, Regīna Kaupuža iegrimst pārdomās: "Sacensības gars veicina veselīgu azartu, radošumu un jaunu virsotņu sasniegšanu. Skaudība gan neder: tā iznīcina. Sirdij jābūt uzticīgai godīgiem un atklātiem spēles noteikumiem. "