Šonedēļ "Rīga 2014" dienasgrāmatas lappusēs - par koncertu "Dzintara ceļš", izstādi "Dzintara laikmets" un skolēniem adresētu diskusiju "Man piekāst vēsturi".

16. septembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē notiks koncerts "Dzintara ceļš" - Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" un Dzejas dienu sadarbības projekts ar 12 Eiropas valstu dzejniekiem un 12 latviešu komponistiem. Koncerts vienlaikus būs arī jauna albuma prezentācijas pasākums.

Vairāk par katru skaņdarbu intervijā stāsta diriģents Māris Sirmais. Viņš slavē gan Latgalē dzimušo komponistu Juri Vaivodu, kuram izcili labi izdevies uztvert čehu dzejnieka tekstu, uzteic Līgu Celmu, kā arī Jēkabu Jančevski, "kurš veidojas par vienu izcili talantīgu latviešu komponistu, turklāt ne tikai tāpēc, ka viņš allaž spēj ievest ko jaunu, bet viņa devums balstīts izcilā muzikalitātē un saturiskumā".

Neprātīgi grūts uzdevums bijis Raimondam Tigulam, kuram nācies rakstīt dziesmu ungāru valodā: "Tik grūti, kā mums gāja ar ungāru valodu, nav gājis tikpat kā nekad... Jūs pat nevarat iedomāties, cik ungāru valoda ir sarežģīta," izteiksmīgi nopūšas Māris un stāsta, ka dziesmu itāļu valodā savukārt komponējis Imants Zemzaris: "Komponists, kurš daudz nezīmējas un daudz nerunā, bet visiem ar sevi liek rēķināties. Viņa mūzika paliek prātā neaizmirstami. Šoreiz - ar senatnes, itāļu renesanses piesitienu un apgaismības dzirksti."

Mārtiņš Viļums, kurš savu dzīvi saistījis ar Lietuvu, rakstījis dziesmu ar lietuviešu tekstu, Selgai Mencei bijis jākomponē austriešu dzejnieka rindas, savukārt grieķu dzeju mūzikā iedzīvinājusi Gundega Šmite, kura jau pati ilgāku laiku dzīvo Grieķijā. Turku valodā rakstījis "ārkārtīgi interesantais, neprognozējamais Jānis Aišpurs, Sound Poets līderis". Serbu valodā komponējis Juris Ābols, Māra vārdiem runājot - "pilnīgs Kosmoss... Juris ir pārņemts ar serbu kultūru, zina Balkānu tautu valodas, un viņa mūzikā savijas viss, ko vien cilvēka fantāzija spēj iedomāties." Visbeidzot, ar latviešu dzejnieka Kārļa Vērdiņa tekstu dziesmu rakstījis Ēriks Ešenvalds.

"Tas, kā tas viss kopumā skanēs, varētu būt mistiski un ārkārtīgi interesanti," prognozē Māris Sirmais.

19. septembrī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā tiks atklāta izstāde "Dzintara laikmets".

"Mūsu izstādei ir starpdisciplināra ievirze, jo uz dzintaru palūkojamies kā jēdzienu - proti, dzintara apziņa latvietī, dzintars kā latviešu identitātes zīme, nacionālais simbols. No antropoloģiskā viedokļa raugoties, padomu laikos dzintara glorifikācija un identifikācija ar Latviju notika ļoti spēcīgi," stāsta izstādes kuratore Inese Baranovska, detalizēti atklājot gan ekspozīcijas koncepciju, gan to, kā notikusi darbu atlase. Par savu dzintara izpratni, asociācijām un interpretāciju stāsta arī mākslinieki Andris Vītoliņš un Kristians Brekte.

19. septembrī Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijas telpās Stūra mājā notiks diskusija skolēniem "Man piekāst vēsturi".

Kādēļ tai dots šāds nosaukums, kā arī par tās ideju, formu un saturu stāsta diskusijas moderators, Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas vēstures skolotājs Jānis Arājs un Lietuviešu vidusskolas vēstures skolotājs Oskars Kaulēns.

"Frāzē "Man piekāst vēsturi" slēpjas zināma patiesība un mūsdienu realitāte, jo virkne jauniešu patiesi tā arī domā - priekš kam rakņāties vēsturē, un kam tas vispār vajadzīgs. Atklāta diskusija ar iespēju piedalīties un izteikt savu viedokli katram klātesošajam ir nepieciešamība - tikai tā varam panākt kvalitatīvu rezultātu. Viena lieta ir metodika - KĀ to dara, bet otra - saturiskā problēma: KO mēs darām un ko spējam sniegt skolēniem. Diemžēl bieži vēsture pārvēršas par hronoloģiju un ciparu virkni. Tas ir skumji, un tas atgrūž. Tā arī rodas frāze par vēstures piekāšanu," atzīst Jānis Arājs.

Savukārt Oskars Kaulēns, kurš skolā strādā trešo gadu, stāsta par savu pieredzi vēstures mācīšanā, uzsverot, ka pats galvenais ir skolēnu aktīva iesaistīšana vēstures stundās.