Dzejas dienas laika gaitā piedzīvojušas kāpumus un kritumus - no milzu popularitātes 70. un 80. gados caur atslābumu 90. gados līdz jaunai elpai beidzamajos gados.

Oresta Silabrieža gatavotajā pārraidē Dzejas dienu vēsturi atceras dzejniece Lija Brīdaka, bet par jaunāko periodu stāsta Dzejas dienu atdzimšanas veicinātāja Ieva Kolmane.

Lai gan pašu pirmo Dzejas dienu laikā Lija Brīdaka studējusi Maskavā, par visu bijusi lietas kursā: "Rīgā tas bija pirmais lielākais dzejas sarīkojums, kad visa brīvā telpa Esplanādē bija cilvēku pilna. Pēc tam tā bija vienmēr. Protams, runāja, ka daži skolotāji savas klases atveduši ne gluži brīvprātīgi, taču tas, ka skolēni bija klāt un redzēja, kā viss notiek, viņu atmiņā saglabājās un noteikti kaut ko deva."

Lija Brīdaka uzskata, ka labākais, ko sniegušas Dzejas dienas, bijusi tikšanās ar patiesi ieinteresētiem dzejas klausītājiem visā Latvijā. "Redzot milzīgo interesi, radās arī Literatūras propagandas birojs. Iespējams, šodien tas skan šausmīgi... Taču Daina Avotiņa to vadīja tik ārkārtīgi cilvēcīgi, tik mātišķi! Gan Latvijas skolās, gan bibliotēkās ļaudis dzeju kāri tvēra kā zāles, kā vīnu, kā dienišķo maizi... Jo toreiz dzeja runāja par to, ko nerunāja ne prese, ne apkārtējā dzīve."

Lai gan Lija Brīdaka novērojusi, ka dzeja mainījusies līdz ar paaudzēm, vienlaikus viņa uzsver: "Pats galvenais, ka vēl aizvien nav mainījusies nepieciešamība pēc tās."

Kopš 1990. gada Dzejas dienas bijušas ļoti dažādas. Vienbrīd, kad šķita, ka tradīcija sāk izzust, tā atguva otro elpu. Un tas notika laikā, kad par Rakstnieku savienības priekšsēdētāju kļuva Ieva Kolmane.

"Savulaik visās austrumbloka valstīs, iztrūkstot brīvajai presei un medijiem, misija pateikt to, ko nedrīkstēja paust skaļi, gūlās uz dzejnieku pleciem. Tāpēc itin visur dzeja baudīja neparastu popularitāti, dzejniekiem nonākot elku lomā, bet radošajai inteliģencei neoficiāli izpelnoties valdošo statusu. Tāpēc arī Dzejas dienas bija masu pasākums. Mainoties laikmetiem, mainījās arī Dzejas dienu masveida ievirze, kļūstot par daudz mazāk apmeklētu sarīkojumu, kuru apmeklēja vien tie, kuriem dzeja nepieciešama ikdienā. Tāpēc arī no Esplanādes Dzejas dienas pārcēlās uz sīkākām, intīmākām, toties pārpildītām telpām," atceras Ieva.

Viņasprāt, daudz nozīmējusi arī Rakstnieku un citu radošo savienību aiziešana no Benjamiņa mājas. "Mainoties ekonomiskajam režīmam un iekāpjot kapitālisma tirgus ekonomikā, dzenieki saprata, ka nav nekādi izredzētie un jāmēģina eksistēt tādos apstākļos, kādi tie ir. Jā, tas viņiem bija trieciens... Pazuda arī radošo savienību pleca izjūta."

Dzejas dienu tradīciju tā pa īstam atjaunot izdevās ap 2006. gadu, kad to organizēšanu uzņēmās Inga Bodnarjuka: "Viņai ir stingrs tvēriens attiecībā uz jocīgo tautu, ko sauc par dzejniekiem," smejas Ieva Kolmane un stāsta, ka šobrīd no masveida pasākuma Dzejas dienas pārvērtušās par "labu tīkla projekciju" - mūsu dzejnieki brauc uz citiem festivāliem, meistardarbnīcām un rakstnieku rezidencēm.

"Man patīk šo procesu iedomāties kā tādu micēliju, sēņotni, jo, kad Latvijā sākas Dzejas dienas, mūsu rakstnieki burtiski aiz rokas atvelk uz Latviju ārvalstīs uzietos talantus. Te viss burtiski vārās, un iznāk tik garšīgi... Tas, ko birokrātiskajā valodā sauc par kontaktu dibināšanu vai sadarbības veicināšanu, mums notiek veselīgi un pašsaprotami: Latvija ir pasaulē, pasaule ir Latvijā, Dzejas dienas Rīgā joprojām apmīļo Raini un likumsakarīgi "parauj" līdzi visu Latviju, kas uz to brīdi  burtiski saslimst ar dzeju. Un tas, kas kādreiz bija obligāts, tagad dīvainā kārtā notiek brīvprātīgi," intervijā "Klasikai" pārdomās dalās Ieva Kolmane.

Raidījumā iekļauta arī pantu un tekstu kolāža, kas veidota no Latvijas Radio fonotēkā atrodamajiem dārgumiem: ieklausāmies Imanta Auziņa, Dainas Avotiņas, Ārijas Elksnes, Valda Luksa, Ojāra Vācieša, Jūlija Vanaga, Andra Vējāna un citu sendienu dzejnieku balsis.