Starptautiskais grāmatu tirgus Londonā tuvojas noslēgumam, un daudz iespaidu tur guvusi pārraides „Grāmatu stāsti” veidotāja Liega Piešiņa. Svētdien plkst. 9:30 „Klasikas” rīta intervijā viņa par visu pastāstīs plašāk, bet jau šobrīd telefonintervijā tiešraidē no izstādes paviljona Liega atklāj mirkļa emocijas.

„Britu padome lieliski parādījusi Baltijas valstis, kuras šoreiz ir dominējošās – to var ļoti labi redzēt! Jebkurā projektā vai izstādē var pamanīt, ka tas nav vis vienkārši salasītu grāmatu vai mākslas darbu kopums, bet tam apakšā ieguldīts milzīgs darbs,” stāsta Liega Piešiņa.

Viņa atzīmē, ka Latvija par savu lielo veiksmes stāstu noteikti var uzskatīt Noru Ikstenu un viņas angliski tulkoto grāmatu „Mātes piens”. Grāmata "Soviet Milk” šeit ir ļoti populāra!”

Pirms pāris dienām Ikstenai bijusi pusstundu gara intervija radioraidījumā BBC, bet rīt viņu filmēs BBC televīzija. „Nora ir novērtēta, parādīta, centrālajās grāmatnīcās viņas grāmata izlikta. Vēl arī Luīze Pastore, Inga Ābele, kura ar saviem stāstiem un emocijām apbur cilvēkus, Kārlis Vērdiņš, kurš ne tikai lasa dzeju, bet runā par vēsturi un atmiņām. Tāpat ir Sergejs Timofejevs, Artis Ostups."

Piešiņa pauž gandarījumu, ka Latvijas stends ir visredzamākajā vietā – tas iegūts izlozes rezultātā. „Bet arī objektīvi tas izskatās vislabāk – lai cik tas nebūtu interesanti, bet tas panākts ar minimālismu.

Tātad daži akcenti visu spēj parādīt nozīmīgāk, tāpēc arī izskatās daudz labāk. Arī lietuvieši un igauņi to atzīst. Var redzēt, ka esam vienoti, bet katram ir sava kultūra.

Tiem, kuri nāk uz izstādi, ir interese par šiem stāstiem. Vakar, kad PEN kluba stendā uzstājās Nora Ikstena, redzējām, cik viņa ir koncentrējusies, kā pārstāv sevi un mūsu valsti.

Ir svarīgi saprast, ka nedrīkstam apstāties – mums jāatrod veidi un jāpārliecina politiķi par to, ka jāiegulda nauda, lai varētu parādīt to, ka mums ir, ko parādīt!

Mūsu konkrētā vēsturiskā situācija ir tāda, ka cilvēciskais stāsts ir emocionāli spēcīgāks. Jā, daudzi stāsti par mīlu un nāvi ir aprakstīti. Bet svarīgi, kā Latvija spējusi savus stāstus parādīt.”