4. maijā VEF Kultūras pilī notiks  Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai veltīts koncerts “Latvijas (no)skaņas”, kura programmā Orķestris “Rīga” un diriģents Valdis Butāns iekļāvuši Gundegas Šmites, Krista Auznieka, Ilonas Breģes un Jura Karlsona darbus, bet pirmatskaņojumu piedzīvos Annas Veismanes pirmais darbs pūtēju orķestra sastāvam “Jūra. Stihijas”, kurā nozīmīga loma ir aktrisei Gunai Zariņai ar Aspazijas dzejas lasījumu.

7. maijā festivālā "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" pirmoreiz izskanēs vēl viens jauns opuss - “Versus” stīgu orķestrim, kura pirmatskaņotāji būs kamerorķestris Sinfonia Concertante un diriģents Andris Vecumnieks.

Par gaidāmajiem pirmatskaņojumiem un piedzīvoto Baltijas Jaunās mūzikas dienās Tartu Annu Veismani izvaicā Signe Lagzdiņa.

Signe Lagzdiņa: Jauno mūzikas dienu video rullītī saki, ka zini, kā ir nerakstīt, tāpēc raksti. Vai ir vēl kādi iemesli, kāpēc komponē?

Anna Veismane: Tādēļ, ka tā ir iespēja būt savā pasaulē, dzīvot reizēm pat paralēlo dzīvi, fantazēt, ļaut vaļu, darīt jebko. Un tas ir tas, pie kā nonācu pēc perioda, kad nerakstīju, ka komponēšana man ļauj būt brīvai. Bet pie brīvības ir jānonāk. Tas nav tā uzreiz. tas, protams, ir saistīts ne tikai ar profesionālo rakstīšanu vai radīšanu, bet vispār ar esību. Un man šķiet, ka, jo tālāk, jo kļūstu brīvāka un drosmīgāka.

Kurš no komponēšanas posmiem - ideju dzimšana, reālais rakstīšanas laiks un tad partitūras noslīpēšan - tev ir tuvākais?

Grūti izšķirties, kurš ir tuvākais. Satraucošākais, grūtākais un reizē arī aizraujošākais ir ideju dzimšanas moments. Bet tad, teikšu godīgi, man traucē pilnīgi viss, kas ir apkārt. Es, protams, daru, iekļaujos sociālajā dzīvē, bet paralēli ļoti intensīvi man jādzīvo manā domu pasaulē, kas, protams, var draudēt ar aizmirstām atslēgām vai vēl kaut ko tādu. Es cenšos neiziet no rāmjiem, bet man ļoti gribētos vispār būs ārpus šajā brīdī, kad ideja rodas un tā ir jānoformulē. Tad viss rodas kā veselums, kā konceptuāla ideja, doma, kas jāpārnes konkrētās skaņās - tas ir trauslākais moments, kad dzimst vai nedzimst, un vai ar to, kas ir piedzimis notīs, vai ar to ir iespējams strādāt tālāk. Tad vienīgais kritērijs ir sajūta, ka tas simtprocentīgi ir tas, ko esi domājis un sajutis. Tas ir tas brīdis, kad skudriņām jābūt, jo cita atskaites punkta nav. Tas, ko teiks kāds cits, ir ļoti relatīvi. Ja tev pašam skudriņas skrien, tad ir cerība, ka tas rezonē citos. Tad, protams, ir printēšanas brīdis, jo es daļēji rakstu ar roku un daļēji arī datorā. Izprintēju nošu lapas, izklāju uz grīdas un tad rediģēju ar zīmuli. Man ļoti patīk arī šis process, kad viss sāk jau briest. Katrā posmā ir kaut kas grūts un kaut kas ļoti skaists.