Ēriks Ešenvalds: Es ticu nākotnei – labākai nākotnei

Šonedēļ pirmatskaņojumus piedzīvos divi komponista Ērika Ešenvalda jaundarbi. 9. maijā jauno komponista simfoniju "Tā upe ir sākusi palot" atskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO), bet 11. maijā jauno koncertu klavierēm un korim "Vēstules" – Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un pianists Reinis Zariņš.

Ceturtdien, 9. maijā, pulksten 19.00 Lielajā ģildē koncertā "LNSO, Ešenvalds, Bēthovens un Šūmanis" pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Ērika Ešenvalda jaunā simfonija "Tā upe ir sākusi palot". Ēriks Ešenvalds orķestrim jau gana daudz komponējis – šī viņa daiļradē nav pirmā simfonija: "Bija "Ziemeļu gaisma" – pirmā multimediālā simfonija, pēc tam sekoja otrā multimediālā, tā bija "Vulkāna simfonija". Tagad ir tīra tāda simfonija, teiksim tā, bez tādām vizuālām piešpricēm. Tādā klasiskāka," intervijā Rūtai Paulai atklāj komponists.

Simfonijas nosaukumu viņš aizguvis no mūziķa Jāņa Šipkēvica jeb Shipsea rindām dziesmā "Zemeslodes", kurā viņš dzied: "Tā upe beidzot ir sākusi palot..."

"Pasaule pēdējo gadu laikā ir izmainījusies. Sāpju ir kļuvis vairāk.

Reiz pie Ineses Zanderes lauku mājām esot, netālu no Dvietes palienes, viņa mani iepazīstināja ar tām upēm un ezeriem, kas ik gadu, kad ir tā saucamais piektais gadalaiks atnācis, iziet no saviem krastiem, no savām robežām. Tad ir tā sajūta, ka tā upe palo, tā upe atkal sajūt sevi pilnbriedā, sajūt savu brīvību, sajūt to, kāda viņa ir pēc iedabas – skaista, brīva, dziļa, daiļa, varena. Tad man likās, ka šie vārdi… Ka skaistāk vairs nevar pateikt – tā upe ir sākusi palot," prāto komponists.

Šie vārdi sevī ietver tik daudz, un tāda ir arī šī simfonija – tā tapusi kā reakcija uz laiku, kad visā pasaulē brīvība tika iegrožota pandēmijas dēļ, un uz šodienu, kad brīvība daudziem Ukrainā tiek ierobežota kara dēļ.

"Es uzrakstīju šo simfoniju ar tādu trauslu ticību, ka atkal atgriezīsies vai atnāks kāds nākamais pasaules laikmets, kurā mēs sapratīsimies un dzīvosim jēgpilni. Cerību simfonija," pauž Ēriks Ešenvalds.

Vēl koncertā 9. maijā skanēs Roberta Šūmaņa uvertīra "Manfrēds" un Ludviga van Bēthovena Piektais klavierkoncerts, kurā soliste būs Aurēlija Šimkus. Pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults būs Jānis Stafeckis.

Savukārt 11. maijā pulksten 19.00 Koncertzālē "Cēsis" piedzīvosim vēl vienu Ērika Ešenvalda jaundarba pasaules pirmatskaņojumu – koncertu klavierēm un korim "Vēstules", ko diriģenta Māra Sirmā vadībā atskaņos Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un pianists Reinis Zariņš.

"Aizkadrā paliek pats galvenais, tās ir Latvijas dzejnieces. Viņu tekstus, viņu dzejas rindas, viņu prozu fragmentus es esmu atlasījis, jo tie mani ir ļoti uzrunājuši. Martuževa, Zandere, Belševica, Aspazija… Varētu turpināt un turpināt. 10 vēstules. Es to redzu tā, it kā viņas rakstītu Reinim Zariņam, brīnišķīgajam pianistam. Viņas ir uzrakstījušas vēstules, un viņš pie klavierēm sēž un lasa – ne jau burtiskā nozīmē lasa, bet viņš par vēstuļu tekstiem reflektē caur savu klavierspēli," sarunā ar Rūtu Paulu teic Ēriks Ešenvalds.

Savukārt koris šajā muzikālajā kompozīcijā ir kā simfoniskais orķestris, kurš skatuves dziļumā neizgaismots sēž un veido harmonijas audeklu. Pianists tikmēr reflektē par prieku, par laimi, par domīgumu, par visu, kas dzejā ir iekšā.

"Tas ir muzikāls vēstījums, kurā ir divas personas – dzejniece un pianists. Viņas raksta, viņš lasa, un viņš tās sajūtas uzbur savā klavierspēlē. Es pie šī darba veicu diezgan lielu pētniecisku darbu, jo atskaņojuma laikā ieaudīsies arī kādi fragmenti no pašu dzejnieču balsīm," atklāj komponists.

Viņš atzīst, ka ar ļoti lielu bijību lasījis visas tās dzejas rindas, kas viņu uzrunājušas, jo sapratis, ka par katru no dzejniecēm pašām varētu pa simfonijai uzrakstīt – ar milzīgu cieņu, ar milzīgu pateicību par to, cik mūsu tautai daudz ir devušas rakstnieces un dzejnieces. "Viņas mani iedvesmoja. Negribas to pieminēt, bet man ļoti sāpīgs bija šis Mūzikas akadēmijas skandāls, kas izvērtās. Es nezinu, kā tas vēl beigsies, bet tur ir tik daudz netaisnības bijis, un tas viss sāp. Tad es

smeļos dabā ticību nākamajam, labajam, savai simfonijai. Es smeļos ticību dzejnieču teiktajā šajā kvazi simfonijā, kas būs Cēsīs. Grūti laiki, bet es ticu nākotnei – labākai nākotnei," uzsver Ēriks Ešenvalds.