11. maija vakarā ar Ņujorkas Metropoles operas tiešraides starpniecību dzīvojam līdzi Džakomo Pučīni sestās operas "Madama Butterfly" sirdi plosošajiem notikumiem. Tas ir stāsts par traģiskām attiecībām starp jaunu, naivu japāņu meiteni un neuzticamu amerikāņu jūras kara flotes virsnieku.

Čo-Čo-sanas lomā – Asmika Grigorjana (soprāns), Pinkertons – Džonatans Tetelmans (tenors), Suzuki – Elizabete Dešonga (mecosoprāns), Šarpless – Lukass Mīčems (baritons), Keita – Briāna Hantere (mecosoprāns), Goro – Tonijs Stīvensons (tenors). Iestudējumā piedalās Ņujorkas Metropoles operas koris un orķestris diriģentes Ksjanas Džanas vadībā.

Šai tiešraidei par godu esam sarūpējuši divas sarunas.

Ar komponistu Arturu Maskatu diskutējam gan par Pučīni ģēniju, gan operu "Madama Butterfly" žanra vēsturiskajā kontekstā.

"Pučīni ir viens no tiem 20. gadsimta celmlaužiem, kas pavērš publikas muzikālo uztveri citā virzienā," ir pārliecināts komponists, sarunas gaitā sniedzot ieskatu arī šīs operas dzīvē Latvijā. Tur ir savi pārsteigumi!

Libretu sarežğītība ir gandrīz tikpat augsta kā dažādu tēlu nonivelēšana. Vieglprātīgā Mizete, Vientiesītis un Muļķītis – kas slēpjas aiz šiem tēliem un kā saprast operu arvien vairāk klausītājiem?

Uz šiem jautājumiem cenšamies rast atbildes sarunā ar jaunās paaudzes operdziedātāju Brigitu Čirkši, kura citstarp saka tā: "Mūsdienu pasauli esmu iemācījusies nodalīt no operas pasaules. Šī žanra tradīcijas patiesībā var lasīt kā vēstures piemērus. Taču

jautājums ir par to, kā mēs mūsdienās pasniedzam šo vēsturisko stāstu. Ir iespējams modernizēt operu tā, lai nepazaudētu tās būtību, vienlaikus padarot neproblemātisku. [..]

Piemēram, Čo-Čo-Sanas gadījums: kāpēc mūsdienās mēs nevarētu runāt par viņu kā 22 gadus vecu sievieti, nevis 15 gadus jaunu meiteni?"