17. maijā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris savu sezonu noslēdza ar pēdējo koncertu Lielajā ģildē pirms renovācijas, kurā galvenās viesdiriģentes Kristīnas Poskas vadībā izskanēja LNSO rezidējošā komponista Ērika Ešenvalda darbs "Ezeri atmostas rītausmā" (2014), Arvo Perta "Credo" ar Agneses Egliņas solo un Ludviga van Bēthovena Devītā simfonija reminorā op. 125 (solisti - Elīna Šimkus (soprāns), Irma Pavare (mecosoprāns), Artjoms Safronovs (tenors) un Rihards Macanovskis (bass)). Visu trīs darbu atskaņojumā piedalījās Valsts akadēmiskais koris "Latvija".
Tiešraidi vadīja Signe Lagzdiņa.

Koncerta starpbrīdī izskan fragmenti no Anetes Ašmanes-Vilsones sarunas ar diriģenti Kristīni Posku. Ieskatu LNSO nākotnē, nākamajā sezonā sniedz orķestra direktore Indra Lūkina, kā arī aicinājām uz sarunu komponistu Ēriku Ešenvaldu un sagatavojamies Ludviga van Bēthovena 9. simfonijas atskaņojumam, ieklausoties Zanes Prēdeles sacītajā par divsimt gadu seno pagātni, kāpēc un kādiem apstākļiem Bēthovens šo vērienīgo skaņdarbu radījis. Izskan arī diriģentes Kristīnes Poskas redzējums.

Par Bēthovena Devīto simfoniju Orests Silabriedis koncerta programmiņā raksta:

„Dzird sakām, ka Bēthovena Devītā ir viņa novēlējums cilvēcei, daiļrades kredo apliecinājums, humānisma triumfs u. tml. No zināma aspekta raugoties, tas patiešām tā varētu būt, jo šajā simfonijā vēstījums likts ne tikai nošu zīmēs, bet arī pilnīgi konkrētā tekstā. Bēthovens ņēmis vairākus pantus no 1785. gadā sarakstītās Frīdriha Šillera “Odas priekam” (An Freude), kas tapusi pēc Drēzdenes brīvmūrnieku ložas Zu den drei Schwertern (“Pie trim zobeniem”) dalībnieka Kristiāna Gotfrīda Kernera ierosinājuma, lai kuplinātu kādu ložas svinīgo mielastu. Odas teksts ir vietumis svinīgs kā himna un vietumis draisks kā tosts. Bēthovena izvēlētajos pantos uzsvērta globāla cilvēces brālība — apskaujas miljoni cilvēku, debesu tēvs aiz zvaigznēm ir nomodā par mums, prieks spēj sasiet visu, kas atrisis utt. Zināms, ka šajā dzīves periodā Bēthovens ir gandrīz pilnīgi nedzirdīgs un ka viņš diriģējis simfonijas pirmatskaņojumu, faktiski neorientēdamies mūzikas plūdumā. Labi dzirdams, ka līdzās priekam un gavilēm mūzikā ir galēji sakāpināts patoss jau gandrīz uz neiespējamības robežas.”