Mencendorfa nams Rīgā, Grēcinieku ielā 18, ar 17.–18. gs. mājokļa noskaņu ir vienīgais šāda veida muzejs Baltijā, kurš iepazīstina ar turīga rīdzinieka sadzīves kultūras tradīcijām.

Nams nosaukts mājas pēdējā saimnieka - vācu tirgotāja Augusta Mencendorfa vārdā un ļauj paciemoties senā veikala telpā, virtuvē ar manteļskursteni, viesu salonā, deju zālē, „dzejnieka istabā", ģimenes kapelā, saimnieka istabā, „Meitenes istabā", kā arī ielūkoties vēsturiskajās pagraba velvēs un romantiskajos bēniņos, kur mājvietu radušas izstāžu zāles. Pārsteigumiem bagātajā ekskursijā aicina doties Inta Zēgnere.

Nama vēsture saistāma ar 17. gadsimtu, kad senā Rātslaukuma tuvumā uzbūvētas divas ēkas. Vienu no tām 1695. gadā cēlis stiklinieks Jirgens Helmss, vēstures pētniekiem par prieku pēc savas aktīvās darbošanās atstājot vairākus tūkstošus lausku. Tās, sākoties nama restaurācijai 20. gs. 80. gados, uzgājuši poļu restauratori.

„Stikla gleznojumi šodien varētu šķist neizprotami dārgi, bet vēl 19. gadsimtā logi – pat bez vitrāžām! – bija daudzu testamentu objekti," stāsta Mencendorfa nama muzeja vadītāja Ilona Audere. Turpinot tradīcijas, arī šobrīd Mencendorfa namā atrodas mūsdienu stikla mākslas darbnīca – "Stikla mākslas un Studiju centrs".

Gadsimtu gaitā mājai kopumā bijuši 11 īpašnieki, un namu pārbūvējuši teju visi, kas šeit dzīvojuši: līdz ar to arhitektūrā un arī interjerā satiekas dažādu laikmetu detaļas. Restaurācijas procesā maksimāli atjaunota 17. gs. versija.

18. gs. te saimniekojusi saviesīgus pasākumus mīlošā Melngalvju brālība, 19. gs. - slavenais farmaceits Vilhelms Dēringers. Tomēr nams nosaukts tā pēdējo īpašnieku - Mencendorfu ģimenes vārdā, kura te mitusi no 19. gs. nogales līdz pat 1939. gadam. Vēl šodien vecākā paaudze atceras nama telpās ierīkoto slaveno veikalu, tāpat izcilo kafiju „Ideāls", kuras pagatavošanas noslēpumi tā arī netika atklāti. Veikala dibinātāju Augustu Mencendorfu vēstures avoti raksturo kā izcili laipnu un viesmīlīgu, kurš runājis vairākās valodās, tostarp latviski. Tieši Mencendorfi pasaulei atklājuši gan „Mencendorfa ķimeli", kas vēl šodien nopērkams Londonā.

„Mencendorfa nama vēsture ir pilna atklājumiem," prāto Ilona Audere. Viens no tādiem – patiesība par Rīgas Melno balzamu, kuru, izrādās, atklājis nevis aptiekārs Kunce, bet gan kāds kalējs, kurš mīlējis eksperimentēt. Oficiāla dokumentācija par viņa atklājumu atrasta arhīvā.

Mencendorfa namā vēl aizvien darbojas īsts pavards un viens no trim manteļskursteņiem, kas saglabājušies Rīgā: pavardu aizkurot, dūmi pusmetra attālumā nav jūtami! Kopumā muzejā atrodami neskaitāmi unikāli priekšmeti: senākais Rīgas skapis (16. gs.) un senākais Rīgas galds (18. gs.), kas veidots ar uzliektām malām (lai monētas skaitot nenoripotu!). Lielus un mazus muzeja apmeklētājus sajūsmina rakstveža piederumi. Un, protams, sieviešu smaržu pudelītes, paredzētas insektu savākšanai balles laikā...

Nama kolekcijā apskatāmi arī vairāki izcili mūzikas instrumenti. Pirmkārt, muzeja lepnums – instruments, kas tiek saukts par tangentflīģeli. Tas ir viens no diviem Eiropā sastopamajiem (otrs meklējams Nīderlandē). Tik greznu un dārgu instrumentu varēja atļauties vien ļoti turīgi pilsoņi. Te atrodama arī vecākā arfa Latvijā. Protams, unikālo instrumentu lietošana ir stingri aizliegta. Toties lietā tiek likts Ainas Kalnciemas klavesīns.

Vēl raidījumā uzzinām par Mencendorfu dzimtas likteņiem, kā arī to, kāda ir ar šo namu saistīto cilvēku nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā.

Proti, namā izvietojies vācbaltu kultūras centrs „Domus Rigensis". Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents un mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis atklāj: lai gan biedrības oficiālā vēsture mērāma 21 gada garumā, kultūras kontakti ar Latvijā reiz dzīvojošo vācbaltu pēctečiem radušies jau senāk, Latvijas Trešās atmodas sākumā.

„Mencendorfi, uzzinot par savas dzimtas īpašuma atjaunošanu, piedalījās nama restaurēšanas finansēšanā. Viņu siltās jūtas ir ģenētiski pamatotas, jo vācbalti Baltiju uzskata par savu dzimteni, kamēr Vāciju – par tēvzemi."

Pateicoties sadarbībai, šo gadu laikā Rīgas kultūra kļuvusi krietni bagātāka (minēsim kaut bīskapa Alberta skulptūru Doma baznīcā, Rīgas Sv. Pētera baznīcas altāri, dažādas piemiņas zīmes).