Nu arī Rīgas kinoteātros skatāma amerikāņu mākslinieka un kinorežisora Džuljena Šnābela Venēcijas kinofestivālā godalgotā filma “Pie mūžības vārtiem” ar Vilemu Defo gleznotāja Vinsenta van Goga lomā.

Džuljens Šnābels atzīst, ka  filma nav tikai par Vinsentu van Gogu – tā ir par mākslinieku vispār. Tā ir par visiem, kas jebkad radījuši vai centušies kaut ko radīt, tā ir par dzīvošanu, par cilvēka būšanu šajā pasaulē, kura ir tik grūta un tik skaista reizē. Šnābels uzsver – filma nav PAR van Gogu, filma ir par to, KĀ ir būt van Gogam.

Jau ar pirmajiem kadriem mēs atpazīstam Šnābela kinematogrāfisko rokrakstu – nervoza, jūtīga, kustīga kamera, kas  ļoti bieži pietuvojas filmējamam objektam nepieklājīgi tuvu, radot iespaidu, ka ir sarunbiedra vai skatītāja acs; platleņķa lēcas, kas lauž, deformē attēlu; piesātināta, bieži vien pārsātināta krāsu palete. Kādu laiku skatītājam ir jāpierod un jāpieņem, ka šī filma nav un nebūs uzfilmēta “smuki” – tieši smuki, nevis skaisti. Jo filma ir skaista.

Tieši to pašu var teikt par filmas mūziku, arī tā ir veidota minimālistiskiem izteiksmes līdzekļiem, disonējoša, ekspresionistiska, brīžam monotona un atonāla. Tās autore ir jauna komponiste un mūziķe Tatjana Lisovska, kuras dzīves un mūzikas ceļš ir sācies Ukrainā, turpinājies Maskavā, bet šobrīd Amerikā viņa cenšas veidot kino mūzikas komponistes karjeru. Filmā “Pie mūžības vārtiem” Lisovska izmantojusi divus instrumentus, klavieres un vijoli, kurus pati arī spēlē

Filma  nav dramaturģiski secīgs stāsts par Vinsenta van Goga dzīvi. Pirmkārt, tas ir  tikai viņa pēdējais dzīves gads Francijas pilsētā Arlā, un vēl nedaudz pēc tā. Arī šis nogrieznītis no van Goga dzīves mums tiek piedāvāts kolāžveidīgi – epizodes, kurās Vilema Defo van Gogs  komunicē vai cenšas komunicēt ar apkārtējiem,-  tādi atvērti dialodziņi, epizodītes un ainas, kuras mijas ar Vilema Defo interakcijām ar dabu, ar ainavu. Pa laikam filmu pārtrauc arī ļoti skaisti teksti -   rindas no van Goga vēstulēm vai dienasgrāmatām, kas tikpat  labi var būt arī paša Šnābela dienasgrāmatas – un tās režisors mums piedāvā noklausīties melnā tumsā, atņemot ekrānam attēlu un tekstu padarot par galveno izteiksmes līdzekli.

Par filmas “Pie mūžības vārtiem” tapšanas priekšvēsturi Džuljens Šnābels stāsta:

“Mēs daudz tikām runājuši un domājuši par to, kāda šī filma varētu būt, līdz bijām pat atteikušies no domas par šādu filmu, jo likās, ka visi zina visu par van Gogu, tad kāpēc spārdīt beigtu zirgu… Bet, sākot domāt par skatīšanās pieredzi – kā mēs skatāmies un ko mēs redzam – un veidojot tādu kā lietu, uz kuru skatīties, katalogu – vairs nebija jādomā par filmu tikai biogrāfijas rāmjos. Mēs paņēmām visu, kas mums šķita interesants, salikām kopā un sapratām, ka attīstīsim stāstu no tā, veidosim epizodes, kuras van Gogs būt varējis pieredzēt. Varbūt tas nenotika tieši tā, bet varēja tā notikt.

Filma runā par radošo procesu, par radīšanu; mēs nerunājam tikai par van Gogu, bet par to, cik grūti ir sekot savam aicinājumam. Man var arī nebūt publika, bet tik un tā es varu strādāt tikai šādā veidā, es nevaru savādāk.

Vilemam Defo bija iespēja pateikt daudzas lietas, kuras van Gogs būtu gribējis pateikt par glezniecību un –  kuras  es gribu pateikt par glezniecību. Forma un saturs nav nodalāmi. Neverbālie izteiksmes līdzekļi ir tikpat spēcīgi. Vārdi var aizvest mūs citos ceļos, tāpēc mēs no tiem atteicāmies un gājām dabā, mēs filmējām mūsu sajūtas, vienkārši reaģējām uz to, ko redzējām apkārt, ainava mums teica priekšā, ko darīt; situācijas, kurās jāatrodas van Gogam teica priekšā, ko mums darīt – protams, tās bija kontrolētas situācijas, bet tajās ielija tāda kā dievišķa gaisma un mēs tai ļāvāmies.”

Filmas “Pie mūžības vārtiem” pirmizrāde notika vienā no trim kino pasaules prestižākajiem rotaļlaukumiem – Venēcijas kino festivālā. Vilems Defo tur arī saņēma Volpi kausu par iemiesošanos van Goga tēlā. Daudz apspriests tiek fakts, ka Vinsentam van Gogam viņa dzīves pēdējā  gadā bija 37, kamēr Defo ir 63, - viņš ir 26 gadus vecāks par savu varoni… bet tas nav būtiski, jo šī filma ir veidota pēc citiem spēles noteikumiem – pēc Šnābela.