Jau šodien pulksten 18 Latvijas Radio 1. studijā ar Jelgavas bigbenda koncertu Raita Ašmaņa vadībā pirmās sezonas noslēgumu svinēs raidījums "Džeza impresijas". Vēriens un muzicēšanas prieks, kādu allaž klausītājiem sniedz šī profesionālā mūziķu apvienība, vienlaikus brīnišķīgi iezīmēs arī Latvijas Radio1. studijas koncertsezonas izskaņu.

Koncertu, kura norisi atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, vadīs un ar mūziķiem sarunāsies “Klasikas” programmu vadītāja, raidījuma “Džeza impresijas” veidotāja Anete Ašmane. Koncerta tiešraide būs klausāma “Klasikas” ēterā, bet skatāma – šeit, “Klasikas” mājas lapā: klasika.lsm.lv.

Uz I studiju dodamies jau šobrīd, lai aprunātos gan ar bigbenda vadītāju Raiti Ašmani, gan pārraides "Džeza impresijas" un tiešraides koncerta vadītāju Aneti Ašmani... 

Dāvis Eņģelis: Vispims apsveicu tevi, Anete, ar veiksmīgu raidījuma pirmo sezonu! Vai tev ir kādas pārdomas pēc šīs sezonas? Ko tu biji iecerējusi, kā tas izvērties, un ko vēlies nākotnē?

Anete Ašmane: Protams, rit jau otrā sezona, kad globālā pandēmija maina visas mūsu ieceres un plānus... Taču pagājušajā nedēļā, noslēdzot šo raidījumu, sapratu, ka 29 raidījumi ir bijuši, visi ir notikuši kā plānots, un, lai arī varbūt mūsu kultūras un arī džeza dzīve nav bijusi tik intensīva, kā sākumā šķita, visos 29 raidījumos ir bijis, ko stāstīt, ir bijis, ko rādīt, ir bijis, ko atskaņot, un tas, manuprāt, liecina, ka džeza nozare ir pietiekami nobriedusi, pietiekami aktīva un pilnasinīga, jo arī šajos ierobežotajos apstākļos tomēr ir dzīve notikusi un nav apstājusies: tapuši jauni albumi, notikuši tiešsaistes koncerti. Un man

prieks, ka esam pieskārušies arī dažām vispārīgākām un globālākām tēmām, teiksim, par džeza vietu Lielās mūzikas balvas kontekstā - vai tam tur ir vieta, vai ir jāveido atsevišķa balva. Šīs sarunas mūziķu vidē joprojām notiek.

Tāpat esam runājuši par izglītības procesu gan mūzikas vidusskolās, gan augstākajā izglītībā. Bijuši starptautiski notikumi. Tā ka - lai arī ir pandēmija, tomēr gana aktīva tā dzīve ir bijusi, un arī man ir bijis prieks to atspoguļot raidījumā.

Vēl pirms raidījuma tapa, vairāki džeza profesionāļi visu laiku bīdīja un bikstīja, ka jābūt šādam raidījumam. Vai esi saņēmusi no džeza mūziķiem kādu atgriezenisko saiti, kad šis raidījums jau bija gaisā?

Jā, prieku un paldies, ka raidījums beidzot ir, jo

arī man pašai jau pāris gadu bija doma, ka kaut ko tādu un tieši arī "Klasikā" vajadzētu. Gaidīju, ka varbūt kāds cits to realizēs, bet tad pirms gada sapratu, ka laikam jau neviens cits to nedarīs un jādara vien pašai.

Man prieks, ka šo ideju atbalstīja gan "Klasikas" kolēģi, kas pārvalda programmu, gan arī paši džeza mūziķi bija ļoti atsaucīgi, iesaistoties jau pirms raidījuma: visi kopā domājām nosaukumu, vajadzēja arī to skaniski noformēt. Un arī tad,

kad raidījums jau bija gaisā, vienmēr visi piekrita, ļoti priecājās un sarunās arī neformāli izteica pateicību, ka beidzot džeza aktualitātēm "Klasikā" ir viens pastāvīgs laiks.

Raiti, vecākās un vidējās paaudzes džezmeņi, tāpat daudzi, kas vēl padomju laikā sāka klausīties džezu, saka, ka pirmos iespaidus par džezu viņiem radījis ārzemju radio vai no ārzemēm atvestas plates. Kur jūs radāt pirmos skaņu iespaidus par džezu?

Visi no padomju laikiem atceras "Amerikas balsi", kur naktīs varēja klausīties džeza raidījumus. Tolaik vēl biju vidusskolnieks, un saprašana nāca lēnām.

Tā īsti džezam pievērsos tikai tad, kad pabeidzu Mūzikas akadēmiju, 1990. gadā. Tad sāku strādāt Rīgas cirkā, pēc klasiskā mūzikas tas bija kas pilnīgi cits, un laika gaitā tas mani ierāvis savā varā.

Tagad ir otrādi - ar klasisko mūziku nenodarbojos. Tā ka pirmie iespaidi paiešām bja radio.

Kuri vecmeistari veidoja jūsu priekšstatu par to, kā jāskan bigbendam?

Kad sāku ar to nodarboties, man paveicās, jo mani uzaicināja uz Saulkrastu džeza festivāliem, kas tieši tajos laikos arī sākās. Saulkrastos iepazinos ar mūziķiem, kuri bija braukuši no Amerikas vadīt meistarklases. Jelgavas bigbends bija kā pamats - meistarklašu vadītāji spēlēja ar mums.

Kad es viņiem jautāju - kur ir tā sāls, viņi visi vienā balsī teica - uzliec Kounta Beizija ierakstus, klausies, izdari secinājumus un meklē iemeslus, kāpēc tev tā neskan.

Bet jau neformālākā gaisotnē viņi teica - jūs tā nekad nespēlēsiet. Nu, nevajag arī! Tagad, kad pagājuši 30 gadi kopā ar bigbendu, esmu sapratis, ka katram ir sava niša. Protams, vēlamies tagad vairāk rādīt latviešu mūziku, un mums ir, ko rādīt. Jo tagad ir daudz jaunu aranžētāju un komponistu, kas džezam raksta - tas ieguvis citu vērienu.

Vairāk un plašāk - ierakstā.