21. janvārī koncertzālē "Cēsīs" ar pirmo koncertu Latvijā uzstāsies Anzû kvartets no Ņujorkas, kura  sastāvā muzicē čelliste Ešlija Bāsgeita, klarnetists Kens Tomsons, vijolniece Olīvija De Prato un pianists Karls Larsons.

Anzû kvartets dibināts 2020. gadā un tā dalībnieki arī iepriekš bieži sadarbojušies visdažādākajos muzikālajos projektos un spēlējuši būtisku lomu vairāku nozīmīgu Ņujorkas kamermūzikas ansambļu – Bang on a Can All-Stars, Mivos Quartet, Ensemble Signal, Bearthoven – izveidošanā un darbībā, piedaloties vairāku mūsdienu ievērojamāko komponistu darbu pirmatskaņojumos.

Koncertā Cēsīs skanēs jauna, pavisam nesen radīta mūzika, kuras autori - meksikānis Džoss Kolado Fegoso (Josué Collado Fregoso), irāņu komponists Aftabs Darviši (Aftab Darvishi), kanādiešu izcelsmes amerikāņu komponiste Annu Vēbere (Anna Webber), kā arī gaidāmi skaņdarbi ar klasiskās, elektroniskās un džeza mūzikas ietekmi.

Čellistei Ešlijai Bāsgeitai šī būs otrā viesošanās Cēsīs – 2019. gadā viņa piedalījās Starptautiskajā festivālā “Čello Cēsis”, kopā ar pianistu Reini Zariņu atskaņojot mūsdienu amerikāņu komponistu programmu “Laikmets”.

Plašāk - sarunā ar klarnetistu Kenu Tomsonu:

Esmu spēlējis Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" kopā ar savu grupu The Bang on a can all strars - tikko paskatījos kalendārā - tas bija 2018. gadā, tātad pirms pieciem gadiem. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar Latviju. Bet kā jau tas bieži notiek - tu ierodies uz dienu, divām un tūlīt jau dodies tālāk, tāpēc ir grūti gūt priekšstatu par vietu, kurā spēlē un iepazīt cilvēkus. Mazliet pastaigāju pa Liepāju un tas arī viss. Šoreiz būšu citā pilsētā.

Vai šobrīd dalāt savu laiku starp Berlīni un Ņujorku?

Galvenokārt dzīvoju Berlīnē, bet šobrīd laiku dalu uz pusēm – brīžiem vairāk Berlīnē, brīžiem Ņujorkā, tas atkarīgs no sezonas. Ar Ņujorku mani joprojām vieno ciešas saiknes, es tur koncertēju ar variākām Ņujorkas grupām. Šo saikni neesmu pazaudējis, kaut Berlīnē dzīvoju jau divarpus gadus.

Berlīne man joprojām ir jaunapgūstama pilsēta, kas man ļoti patīk, arī mana ģimene ir šeit. Nereti jau sanāk tāda kursēšana starp Berlīni un Ņujorku, tomēr man tā ļoti patīk, jo abās pilsētās ir kaut kas brīnišķīgs.

Jūs pats arī komponējat. Cik daudz laika tam veltāt?

Pēdējā laikā mazāk. Pandēmijas laiks bija grūts. Man ir bērni, tāpēc katru brīdi, kad vien man nebija koncerts, es rūpējos par kādu. Tāpēc pāris pēdējie gadi man bijuši lēnāki, bet ceru, ka tas mainīsies. Pāris darbus esmu uzrakstījis, taču pirms pandēmijas komponēju vairāk.

Es vienmēr meklēju balansu. Atskaņotājmākslā rezultāts ir ātrāks. Ja mums nākamnedēļ ir koncerts, tātad tagad tam jāgatavojas. Savukārt komponēšana prasa vairāk laika, turklāt problēma tā, ka komponēšanu vieglāk atlikt. Taču tā man ir ārkārtīgi svarīga un nevēlos to pazaudēt. Bet progress ir lēnāks un mērēms gados nevis nedēļās vai mēnešos.

Tātad komponējat lēni?

Lielākoties jā. Mani labākie darbi top, kad rakstu lēnām. Reizēm pie manis kāds skaņdarbs atnāk ātri, citreiz sarakstu kaudzēm lappušu, bet pēc pāris dienām saprotu, ka tas nekam neder un jāsāk no jauna. Kad varu rakstīt lēnām, visu pārskatīt, pārdomāt, kaut ko pamainīt, rakstu labāk, tāpēc gadu gaitā esmu piespiedis sevi darīt lēnāk, tad rezultāts ir veiksmīgāks.

Jūsu kompozīcijās jūtama arī džeza ietekme?

Jā. Mācījos klasisko klarnetes spēli, bet paralēli pašmācības ceļā, klausoties ierakstus, apguvu džeza saksofonu. Turpretī klarneti mācījos pie pasniedzēja, kurš man vienmēr teica kas un kā darāms. Tāpēc daudzus gadus nevienam neteicu, ka spēlēju arī džeza saksofonu. Bet kļūstot vecāks esmu sapratis, ka varu spēlēt abus un izmanot ietekmi no abām sfērām. Tā, piemēram, manā skaņdarbā, ko atskaņosim šajā nedēļas nogalē, ir epizodes, kas izklausās ļoti džeziskas, lai gan reālas improvizācijas tur nav. Bet noskaņa ir līdzīga kā tad, ja es rakstītu džeza grupai. Manuprāt, visa atšķirība slēpjas improvizācijā. Vai un cik daudz tās ir. Ja rakstu grupai, kas nāk no džeza pasaules, improvizācija ir ārkārtīgi svarīga, varbūt pat visa pamats. Bet ja rakstu kādam kamermūzikā skolotam ansamblim, tad visu rūpīgi izrakstu uz papīra.

Man kā komponistam un mūziķim tā ir galvenā atšķirība - šī improvizatoriskā domāšana. Džezs man jau sen ir bijis ļoti svarīgs, esmu vadījis džeza grupas un šī sfēra ir nozīmīga manas personības daļa.

Ansambļa nosaukums ANZU kvartets aizgūts no Babilonijas un Šumeru mitoloģijas putna un vārds ir ar nozīmi "vējš, vētra". Vai tas nozīmē, ka arī jūsu kvartets ir vētrains?

Mums patika, ka šis putns dveš uguns liesmas un arī ūdeni. Šķita svarīgs šis koncepts par uguni un ūdeni, kas vienlaikus simbolizē atdzimšanu un destrukciju. Tātad uguns kā iznīcība, ūdens - kā atdzimšana. Šī doma saskanēja ar pašu pirmo darbu mūsu repertuārā - Olivjē Mesiāna kvartetu laika galam. Tas tapa otrā pasaules kara laikā kara gūstekņu nometnē. Ļoti dziļi šajā mūzika jūtama tobrīd notiekošā pasaules iznīcība. Bet Mesiāns bija arī ļoti reliģiozs komponists, tāpēc uzskatīja, ka sekos arī atdzimšana. Lūk, šī doma par destrukciju un atdzimšanu mums šķita tik svarīga, ka to iekodējām ansambļa nosaukumā.

Esat darbojies dažādos ansambļos. Kāda šajā plejādē ir Anzu kvarteta loma?

Ansamblis ir salīdzinoši jauns. Lai gan arī iepriekš bijām spēlējuši kopā, tomēr tāds īsts kvartets tā arī nebija tapis. Viss sākās, jo uzrakstīju skaņdarbu Uneasy, ko spēlēsim arī šajā nedēļā, un prātoju, ar kuriem mūziķiem vēlētos to atskaņot. Šie tad nu bija manis izraudzītie, un mēs nolēmām turpināt darboties kā ansamblis. Šie ir mūziķi, ar kuriem nevēlējos saraut saites: vijolniece Olīvija no Ņujorkas pārcēlās uz Vīni, tai pašā laikā es - no Ņujorkas uz Berlīni. Domājām, ko varam tupināt kopā darīt. Arī čelliste devās prom no Ņujorkas un tagad dzīvo Ņūhempšīrā, un tikai pianists pastāvīgi uzturas Ņujorkā.

Gribējām turpināt spēlēt kopā, jo cits citam esam visiemīļotākie mūziķi. Jutām, ka šī kopīgā sajūta ir īsta vērtība, ko nedrīkst pazaudēt. Tāpēc tapa šis ansamblis.

Sākām ar manu skaņdarbu, tad atgriezāmies pie Mesiāna 1941. gada kvarteta, kas ir viens no svarīgākajiem darbiem, kāds šādam sastāvam radīts. Lai gan klarnete, vijole, čells un klavieres nekādā ziņā nav netradicionāli instrumenti, tomēr kaut kāda iemesla dēļ, tieši šādam sastāvam mūzikas ir ļoti maz. Tad nu sākām strādāt pie repertuāra papildināšanas, pasūtījām jaundarbus paši sev, bet ar domu, ka arī citi tos varēs spēlēt. Līdztekus manai kompozīcijai, vēl divi darbi, kas šajā koncertā skanēs, ir tapuši speciāli Anzu kvartetam, un esam tos pirmatskaņojuši. (..)

Daži skaņdarbi ir ļoti sarežģīti, taču visi mūziķi šajā ansamblī ir izcili. Tāpēc - nospēlēt darbu nav tas grūtākais, sarežģītāk ir radīt interpretāciju un izprast to, kas ir AIZ nošu lapas. To es patiešām izbaudu.

Vai pats esat elastīgs un viegli spējat pielāgoties situācijām?

Labs jautājums! Jā un nē. Ir jomas, kurās ar elastību man ir grūtības. Bet mūzikā jau mums nav izvēles – ir jāspēj pielāgoties. Turklāt esmu izvēlējies to uzskatīt par vērtību. Viss, ko komponisti prasa no mūziķa, tas, kā es redzu pasauli, ko saskatu skaņdarbā – to visu uzskatu par vērtību. Varbūt man ir vieoklis par to, kā jāskan Annas darba trešajai daļai. Mēģinājumā savu viedokli paužu skaļi. Kāds cits man nepiekrīt, es aizeju mājās, padomāju un secinu, ka citiem bijusi taisnība. Daudzās dzīves jomās var redzēt situācijas, kad cilvēki ieņem pozu un no sava viedokļa neatkāpjas. Manuprāt, tas ir brieduma jautājums. Jā, man ir viedoklis, es attiecīgo jautājumu pārdomāju, iedziļinos un pieļauju, ka var darīt arī citādāk, un tas varbūt pat būtu labāk.

Cenšos piestrādāt pie spējas būt elastīgam, nebūt spītīgam. Jo tas mūs padara par labākiem cilvēkiem, un noteikti par labākiem mūziķiem.

Kas bijis sarežģītākais vai dīvainākais, ko kāds komponists prasījis no jums kā mūziķa?

Komponisti vienmēr, jo īpaši mūsdienās, pieņem, ka vari izdarīt jebko. Spēlēt klavieres, dziedāt un darīt visu, ko neesi mācījies. Daudzi laikmetīgās mūzikas komponisti vēlas pārbaudīt attiecīgā mūzikas instrumenta iespēju robežas. Viņi izmanto dažādas tehnikas, liek veidot vienlaicīgi vairākas skaņas, mainīt skaņas augstumu un dziedāt, vienlaicīgi pūšot klarnetē. Bieži šie izaicinājumi ir visai tehniski. Citreiz, tas gan neattiecas uz skaņdarbiem, kas skanēs šajā koncertā, komponisti vienkārši nav notīs ietvēruši pietiekami daudz informācijas un tev pašam ir jācenšas saprast, kas šeit ir domāts, kā to labāk attīstīt. Šobrīd ASV daudz spēlē Džūliusa Īstmena mūziku. Viņš bijis 70. gadu minimālists, kura mūzika piedzīvo atdzimšanu. Bet viņa dzīves nogale bija skarba, viņš kādu laiku nemaksāja par dzīvokli un viņa mantas tika izmestas uz ielas, daudzumdaudzas partitūras pazuda. Mums gan ir viņa ansambļa ieraksti un daudzi tagad no šiem ierakstiem cenšas restaurēt Īstmena darbus. Šie ieskaņojumi tapuši pirms 40 gadiem, tāpēc ir interesanti darboties arī kā arheologam, cenšoties izprast, kāds bijis urteksts. Tātad – izaicinājumu ir daudz – gan tehniski, gan mākslinieciski.