Elīna Bukša: Katra minūte kopā Midori, runājot par mūziku un dzīvi, ir ļoti bagātīga

Sestdien, 20. aprīlī,  Lielajā ģildē Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga un diriģents Normunds Šnē 20. gadsimta mūzikas programmā tiksies ar divām izcilām vijolniecēm - ASV dzīvojošo japāņu mūziķi Midori un Elīnu Bukšu, kuras kopā atskaņos  Alfrēda Šnitkes Pirmo Concerto grosso. Elīnas Bukšas lasījumā izskanēs Vitolda Lutoslavska Dialogs vijolei un orķestrim Chain II, bet ar Midori solo - Sergeja Prokofjeva Pirmais vijoļkoncerts.

Abas mākslinieces viesojās arī Latvijas Radio studijā un sarunājās ar Ievu Zeidmani.

Midori un Elīnas Bukšas pirmā sastapšanās norisinājās 2017. gadā, koncertceļojumā uz Indiju, vēlāk turpinot kopīgu muzicēšanu Japānā un Kambodžā. Par sadarbību ar Midori vijolniece Elīna Bukša stāsta: "Šī draudzība un iedvesmotā sadarbība sākās tieši pirms septiņiem gadiem, kad piedalījos Midori programmā ICEP [International Community Engagement Program]. Tas ir stīgu kvartets, ko veido kopā ar jauniem mūziķiem, lai spēlētu dažādos labdarības koncertos gan Japānā, gan Vjetnamā, arī Kambodžā, Indijā, kur arī mēs kopā bijām. Šīs programmas ietvaros nospēlējām milzīgu daudzumu koncertu ar dažādu stīgu kvarteta repertuāru.

Man ir ļoti grūti izteikt vārdos, ko Midori man nozīmē kā cilvēks, kā mūziķis. Viņa ienāca manā dzīvē negaidīti, un šī satikšanās bija ļoti nozīmīga. Mēs joprojām turpinām komunikāciju. Protams, vairs neredzamies tik bieži, bet katra minūte ar viņu kopā, runājot ne tikai par mūziku, bet arī par dzīvi, ir ļoti bagātīga.

Es uzaugu skatoties viņas ierakstus no Carnegie Hall, kad viņa vēl bija pavisam jauna, jaunais ģēnijs-virtuozs. Kad ar viņu iepazinos, nezināju, ko sagaidīt. Viņa ir tik daudz vairāk kā mūziķis un vijolnieks, ārkārtīgi dziļš cilvēks, kas savā daiļradē principā apskauj pasauli no visām pusēm. Viņa ir cieši saistīta ar dažādām politiskām un sabiedrības problēmām, un tas atspoguļojas viņas spēlē. Viņas spēlē ir ļoti dziļa, īsta un patiesa. Ļoti daudzi vijolnieki, kas sāka savu karjeru kā brīnumbērni, ir aizgājuši pilnīgi citā virzienā, kas ir vairāk uz šovu vai ko izteikti spožu vērsts, bet šeit ir cilvēks, kurš no visa tā ir nedaudz pagājis malā un savu dzīvi veidojis caur ļoti daudziem citiem avotiem, kas viņas spēli padara, manuprāt, vēl īpašāku.

Ieva Zeidmane: Ko jūs domājat par sadarbību ar Elīnu, par jūsu kopīgo muzicēšanu iesaisti labdarības projektos?

Midori: Esmu ļoti priecīga, ka Elīna mani uzaicināja piedalīties šajā koncertā Rīgā. Pandēmijas dēļ koncerts tika vairākkārt pārcelts, un nespēju noticēt, ka beidzot esmu šeit. Atskatoties uz mūsu kopīgajiem projektiem, Elīna piedalījās manā ICEP projektā, šķiet dzirdēju, ka Elīna to jau latviski pieminēja - šī ir īpaša programma, kas mūs, mūziķus apvieno kvartetā un tad mēs dodamies uz dažādiem Dienvidaustrumāzijas reģioniem. Kopā esam bijušas Indijā un Kambodžā - tur nonācām pāris mēnešus pirms pandēmijas. Protams, mēs spēlējam kopā, mācāmies repertuāru kopā un spēlējam mēģinājumos -  to jau no mums mūziķiem varētu gaidīt. Bet šajā programmā mēs arī dodamies uz vietām, kas parastās koncertturnejās netiktu iekļautas. Dažas vietas pat nav iezīmētas kartē!

Vai atceries to reizi, kad devāmies uz kādu ciematu Indijā, un šoferis atteicās mūs vest tālāk, jo tas bija īpašs ciemats, kurā dzīvojuši lepras slimnieki. Šoferis negribēja šim ciematam tuvoties, tāpēc daļu ceļa mēs gājām kājām. Mēs dalījāmies ar šiem cilvēkiem mūzikā un tā ir ļoti īpaša sociālā pieredze, kas veido arī mūs kā cilvēkus un arī kā mūziķus.

Protams, šādos braucienos ir daudz pārbaudījumu, stresa un uztraukuma, laiks ir ļoti aizņemts, intensīvs - vienalga vai mēs būtu Indijā vai Japānā. Mēs ieraugām šīs valstis no pilnīgi cita skatu punkta, nevis tā, kā to redz tūristi un pat ne tā, kā redz paši vietējie. Pati esmu uzaugusi Japānā, bet tagad esmu devusies uz tādām Japānas vietām, kuru apceļošana man jaunībā nenāca ne prātā. Tāpēc caur šiem projektiem mēs augam kā cilvēki, dalāmies šajā pieredzē, kas, protams, ir absolūti unikāla. Bet tā mūs saista un vieno. 

Jūs tiešām arī jūtat rezultātu savai misijai, redzat, kā cilvēki atveras mūzikai?

Rezultāti mēdz būt dažādi. Ir cilvēki, kuru domas mēs neuzzinām un es pat nevēlos minēt, ko viņi jūt. Taču varu droši teikt, ka MĒS paši ļoti daudz iemācāmies. Šī pieredze mūs maina un mēs tajā dalāmies. Kad dodamies uz šīm vietām, mēs vedam turp mūziku, bet runa jau nav TIKAI par mūziku. Runa ir par mūsu saikni ar viņiem un viņu saikni ar mums - cilvēkiem, kas ieradušies no tālienes, no citas zemes, citas kultūras. Ļoti svarīgs te ir sociālais aspekts.

Varam jau teikt: es vēlos šiem cilvēkiem atklāt klasisko mūziku. Bet šī atklāšana drīzāk ir tāds labs blakusefekts. Pamats ir daudz fundamentālāks, nozīmīgāks: mēs, cilvēki, kļūstam vienoti, vienalga, vai runājam vienā valodā, vai ne. Vai esam audzināti līdzīgā vidē vai ne. Mūzika mūs vieno. Tā liek mums aizdomāties par daudz ko, tā liek mums apjaust savu pieredzi.

Esmu pati gājusi tam cauri un redzējusi, ka arī citi programmas dalībnieki to piedzīvo: mēs pārdomājam savas attiecības ar mūziku. Mani mūzika patiesi aizkustina. Esmu to piedzīvojusi šajā programmā. Kā mūziķim man tā ir dāvana piedzīvot mūziku, kas mani dziļi ietekmējusi. Nepietiek ar "šis ir mans mīļākais skaņdarbs, man tas tik ļoti patīk"! Nē, šis ir kas lielāks, tas maina mani kā cilvēku, maina, ko es domāju par pasauli.

Man veicies, ka dodamies šajās misijās katru gadu. Pandēmijas laikā, protams, to nevarējām, bet tagad atkal turpinām. Šo pieredzi, ko gūstu es pati un ko gūstu, redzot, ka citi mūziķi iet cauri līdzīgām pārmaiņām, es nemainītu ne pret ko citu. Tā man ir ārkārtīgi dārga.

Kurā brīdī sapratāt, ka šī ir jūsu misija? Jau 20 - 21 gada vecumā izveidojāt projektu "Midori un draugi", rūpējoties, lai mūziku būtu iespējams apgūt skolās.

Es sāku ar ļoti vienkāršu ideju. Kā bērnam man bija dotas daudzas iespējas sniegt koncertus, uz skatuves muzicēju jau bērna vecumā un padsmitnieces gados, tādējādi es varēju mijiedarboties ar kolēģiem, kas par mani bija daudz vecāki  un daudz pieredzējušāki. Man ļoti paveicās, ka varēju dzirdēt viņu domas, uzklausīt viņu viedokļus par mūziku, par interpretācijām.

80. gados un 90. sākumā ļoti bieži tika spriests par to, ka mūzikas izglītība ASV skolu sistēmā kļūst aizvien vājāka, Ņujorkā, Losandželosā un citur mūziku māca aizvien mazāk. Mani vecākie kolēģi bija ļoti noraizējušies par to, kas ar mūziku un mākslu notiks turpmāk. To dzirdot, es gribēju iesaistīties un kaut ko darīt lietas labā. Es biju tik ļoti naiva!

Ļoti naivi domāju, ka varu kaut ko paveikt, lai apturētu regresu vai vismaz to palēninātu. Tā nu es izveidoju projektu „Midori un draugi” ar mērķi rūpēties, lai mūzika skanētu skolās un to varētu apgūt arī reģionos, kam tradicionāli tiek piešķirts vismazākais finansējums. Līdz brīdim, kad sapratu: esmu bijusi pārāk naiva, es daudz iemācījos. Sapratu, ka tā nav tikai viena problēma, tā nav jauna problēma, problēmai ir dziļas saknes un tai nav viena risinājuma. Tā vietā lai nobītos un apstātos, notika tieši pretēji: es darīju vēl vairāk un vairāk. Tas tāds jaunības maksimālisms, nezinu, vai šodien kaut ko tādu darītu. Kad darīju vairāk, arī vairāk sapratu, apjautu, ko vēl varētu darīt. Gribēju risināt vēl citas problēmas, darbojos arī Japānā, ar speciālām skolām, kurās mācījās bērni ar īpašām vajadzībām, darbojos ar vecākiem cilvēkiem un reģionos, kas bija atšķirti no pārējās pasaules un sabiedrības. Mūzikas sociālajā darbā iesaistījos arvien dziļāk. Un pieredzēju, ka problēmas var atrisināt. Bet tad rodas jaunas problēmas, kas atkal jārisina un man jādara vairāk. Tas man neļauj apstāties. Pasaule nemitīgi mainās.

Kā jūs raksturotu Elīnas vijolspēli?

O, viņa ir tik aizrautīga! Viņai piemīt brīnišķīgs temperaments un man ļoti patīk spēlēt kopā. Protams, tas, ko esam kopā piedzīvojušas, mūs ir satuvinājis ne vien mūzikā, bet arī tīri cilvēcīgi. Nebiju satikusi Elīnu daudzus mēnešus, bet sajūta nemaz nav svešāda.

Šoreiz mēs spēlēsim divu vijoļu duetā, tas ir mazliet citādāk, nekā darboties kvartetā. Atskaņosim brīnišķīgu darbu - Šnitkes pirmo Concerto Grosso - tas ir ļoti interesants, prātā paliekošs, neteikšu, ka gluži priecīgs darbs, tomēr man tas ļoti patīk un spēlēt to kopā ar Elīnu ir brīnišķīgi.

Varētu teikt, ka Šnitkes pirmais Concerto grosso ir tāds kaleidoskopisks darbs?

Tā varētu teikt. Šis ir polistilistisks darbs, kā jau daudzi Šnitkes skaņdarbi. Tajā ir kaut kas tāds, kas paliek prātā, kad to noklausies. Ir jau viegli teikti - tur saklausāma Baha ietekme, tur vēl tas un tas, mēs to visu dzirdam, bet tas vēl nav viss. Kad klausies šo mūziku, tā paņem savā varā, nelaiž vaļā un paliek prātā, skanot atkal un atkal.

Parunāsim par jūsu solo šajā koncertā - tas skanēs Prokofjeva vijoļkoncertā. Kāda šim darbam ir nozīme jūsu dzīvē?

Šo darbu varētu raksturot kā sapni. Tas sākas kā sapnis, iespējams, tas ir sapnis, brīžiem tas skan sapņaini. Tā ir komponista brīnumainā fantāzija, kas arī spēlētājā un klausītājos uzbur spēcīgus tēlus - vizuālus, skaniskus, sonorus, krāsainus - visdažādākos.

Nereti spēlējat arī jaunus darbus, sniedzat pirmatskaņojumus un bieži vien mūslaiku komponisti eksperimentē ar vijoles skanējumu, vēlas atkāpties no šī instrumenta klasiskās skaņas. Ko par to domājat?

Mani fascinē komponistu fantāzija, iztēlojoties, kā skanēs konkrētais instruments vai tā saspēle ar citu instrumentu, vai ar orķestri. Un fantāzija ir vajadzīga arī, lai šo skanējumu pierakstītu nošu partitūrā. Savukārt mums, mūziķiem ir vajadzīga fantāzija, lai komponista iztēloto skaņu radītu. Tas ir absolūti fascinējošs process. Un nereti arī izaicinājums - saprast, ko mūzika varētu būt nozīmējusi. Kad biju jaunāka, uzskatīju, ka mūzikai nepieciešama noteikta veida melodija. Bet mūsdienās mainās gan melodijas jēdziens, gan skaņdarba jēdziens. Tā nu es redzu, ka mūsu pasaulē lietas mainās.