29. janvāra vakarā Lielajā ģildē un "Klasikas" tiešraidē Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta ietvaros pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Jāņa Petraškeviča Koncerts klarnetei un orķestrim "Long Walks". To atskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā, bet soliste būs Anna Gāgane, "Lielās mūzikas balvas 2018" laureāte kategorijā "Gada jaunais mākslinieks".

"Šis darbs man ir tāds kā pandēmijas laika lolojums – tīri idejiski pie tā sāku strādāt 2020. gada martā, kad sākās pandēmijas pirmās nedienas, un darbs ar pārtraukumiem aptvēra samērā ilgu laika posmu – strādāju pie tā apmēram vienu gadu. Tā ierosinātāja bija Annas Gāganes spēle," intervijā Signei Lagzdiņai atklāj komponists.

Signe Lagzdiņa: Pieņemu, ka tu jau gadiem seko Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertiem, īpaši tajos iekļautajiem jaundarbiem, kurus radījuši tavi kolēģi. Kāda loma, tavuprāt, šim lielkoncertam ir Latvijas kultūrainā? Un kāda loma tam ir tavā dzīvē?

Jānis Petraškevičs: Man kā komponistam tā ir brīnišķīga iespēja dzirdēt vienkopus dažādos laikos sacerētu latviešu mūziku. Protams, ka jauno skaņdarbu sadaļa man kā komponistam šķiet pati, pati intriģējošākā, jo tie ir mani kolēģi un draugi, ar kuriem ikdienā tiekos – pārrunājam dažādas idejas. Un tad šie koncerti ir kā tādi pieturas punkti, kur šīs idejas ir rezultējušās. Tā ka lielkoncerts ir brīnišķīgs notikums, ko gaidu katru gadu. Beidzamajos gados esmu dzirdējis visus koncertus. 

Un kāda šoreiz tev ir sajūta – pašam būt daļa no šī koncerta?

Pirmām kārtām gribu pateikt paldies Arturam Maskatam par to, ka viņš iekļāvis manu skaņdarbu šīgada koncertā.

Šis darbs man ir tāds kā pandēmijas laika lolojums – tīri idejiski pie tā sāku strādāt 2020. gada martā, kad sākās pandēmijas pirmās nedienas, un darbs ar pārtraukumiem aptvēra samērā ilgu laika posmu – strādāju pie tā apmēram vienu gadu. Tā ierosinātāja bija Annas Gāganes spēle.

Es viņu biju dzirdējis gan koncertos, gan Madonas jauno komponistu meistarklasēs, kur iesaistījos kā pasniedzējs. Dažādos kontekstos saskāros ar to, cik Anna ir ieinteresēta jauno mūzikā – jaunu ideju atskaņošanā un arī izpētē. Jaundarba nosaukums ir "Long Walks" jeb "Garās pastaigas", kas arī kaut kādā ziņā ir pandēmijas laika produkts – iespēja doties garās pastaigās ir kas tāds, kas jaunajos apstākļos šķiet īpaši vilinošs. Skaņdarba trajektorija ir tāds kā pakāpenisks process – virzība no samērā idilliska, pat pastorāla sākumpunkta uz kaut ko tumšāku un jautājošāku. Izvēlējos samērā tiešas paralēles ar pastaigu, kas sāktos agri no rīta un beigtos vēlu vakarā, vienas dienas laikā izdzīvojot dažādas stadijas.

Man pašam bija svarīgi iztēloties, ka šajā pastaigā ir arī dažādas pieturas, no kurām katra ir ar pilnīgi atšķirīgu noskaņu atmosfēru un situāciju.

"Long Walks" izklausās ļoti poētiski... Daudzi klausītāji noteikti atceras tavu salīdzinoši nesen pirmatskaņoto kamersimfoniju, kurā ir 34 instrumenti un solo perkusijas. Spēlēja Sinfonietta Rīga, bet solists bija Guntars Freibergs, kuram uz skatuves bija, šķiet, viss iespējamais no sitaminstrumentu klāsta. Kā būs ar klarnetes koncertu? Vai šie darbi vispār ir kaut kādā ziņā arī salīdzināmi?

Jā, labs jautājums. Šo skaņdarbu rakstot, man kaut kā organiski prasījās ļaut izpausties Annas milzīgajam potenciālam, kas izpaužas, spēlējot arī romantiska laika mūziku vai vēl senāku. Līdz ar to nevēlējos pārsātināt darbu ar īpašām un specifiskām avangarda mūzikas tehnikām. Skaņdarbā izmantotas tikai divas multifonijas, kas ir pašā sākumā. Tāpat arī mikrotoņi, kas bieži vien ir manā mūzikā, šeit ir tikai kādās piecās vietās  izkliedēti. Viss pārējais ir tāda veida klarnetes skaņa, kādu mēs to pazīstam no senākas mūzikas.

Šī pastaiga vairāk ir tev, klarnetistei vai klausītājam?

Man šķiet, ka visi trīs varianti šeit ir vienādi leģitīmi, jo

komponējot tā ir pastaiga man – tas ir manu emociju pieraksts. Bet brīdī, kad solo partiju spēlē Anna, tad tas ir arī viņas un arī viņas solo instrumenta ceļojums, un beigu beigās arī klausītājs tajā visā piedalās.

Bet kur paliek orķestris?

Orķestrim šeit ir ļoti liela loma, un šis nekādā gadījumā nav virtuoza tipa koncerts, kur solists būtu pretstatīts pavadošajam orķestrim. Šeit solo partija nepārtraukti ienirst un iznirst no kopējā orķestra skanējuma. 

Tavu skaņdarbu pirmatskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, bet diriģents būs Guntis Kuzma, kurš pats ir klarnmetists. Atļaušos tomēr arī provokatīvu jautājumu: vai bez tavas kompozīcijas lielkoncerta programmā vēl ir kāds darbs, kuru tu ilgojies noklausīties īpaši?

Iespējams, ka tas ir Pētera Plakida opuss "Variācijas orķestrim", jo atceros laiku, kad viņš to komponēja. Tas bija 1996. gads un Pēteris bija iesācis strādāt pie šī skaņdarba tieši tobrīd, kad es biju tikko iestājies Mūzikas akadēmijā un gāju pie viņa uz konsultācijām. Apmeklējot viņu mājās, es pilnīgi sajutu elektrizētu gaisu – ka Pēteris ir radīšanas procesā. Pēc tam sagadījās tā, ka aizbraucu uz vienām meistarklasēm un diemžēl nedzirdēju pirmatskaņojumu.

Kad atbraucu atpakaļ uz Latviju, sazvanījos ar Pēteri – viņš bija acīmredzami labā garastāvoklī, es pat teiktu – eiforijā par to, ka tikko bijis pirmatskaņojums un viss izdevies brīnišķīgi.