Piektdien, 13. maijā, Lielajā ģildē un tiešraidē Radio "Klasika" Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertā muzicēs viesis no francijas - 28 gadus vecais čellists no Parīzes Edgars Moro, ar kuru tikās Ilga Auguste.

Esam ļoti priecīgi tikties ar Jums Latvijā, kas, cerams, jums nav nepazīstama zeme, pateicoties sadarbībai ar diriģentu Andri Pogu, vijolnieku Gidonu Krēmeru un festivālu „Rīga – Jūrmala”!

Šis ir mans otrais Latvijas apciemojums. Pirmoreiz šeit ierados uz festivālu „Rīga – Jūrmala.” Tas bija lielisks laiks, kaut arī diemžēl Rīgā izdevās pabūt tikai 24 stundas.

Šoreiz uzturēšos šeit 72 stundas - trīsreiz vairāk nekā pagājušajā reizē, tā ka ceru labāk iepazīt gan pilsētu un cilvēkus, gan izbaudīt ēdienus! Taču man jau ir izveidojies brīnišķīgs iespaids par Rīgu un šejienes cilvēkiem.

Gan pasaules presē, gan Facebook ir daudz spilgtu apzīmējumu Jūsu talantam, priekšnesumam un pat izskatam! Piemēram: „Karsta virtuozitāte, asprātīga muzikālā domāšana, mūsdienīgs mūzikas pulss, dinamiska spēle, dedzīgums… līdz pat nedaudz neparastai, bet ļoti jaukai, iespējams, kāda jūsu fana vai fanes atziņai, ka esat viņa vai viņas "varonis" gan muzikālā snieguma ziņā, gan tajā, kā izskatās Jūsu mati un pat zeķes! Kā Jūs to komentētu? Vai lielu vērību pievēršat savam izskatam?

Patiesībā, ne pārāk! Mani mati – mazliet izpūruši ir tāpēc, ka, iespējams, esmu mazliet slinks to ķemmēšanā. Bet par zeķēm – jau gadus trīs vai četrus koncertos uzstājos sarkanas krāsas zeķēs. Līdz tam es priekšroku devu klasiski melnām skatuves drēbēm.

Bet reiz, koncertējot Vācijā, piecas minūtes pirms koncerta sākuma konstatēju, ka savas melnās zeķes esmu atstājis mājās. Un vienīgās zeķes, kas tobrīd man bija līdzi, bija sarkanā krāsā. Tad nu nebija izvēles. Spēlēju sarkanās zeķēs. Bet pēc koncerta visi, kurus satiku, sajūsminājās, cik ļoti viņiem patikušas manas sarkanās zeķes. Un kopš tā laika tad es arī spēlēju šādās zeķēs…

Cilvēkiem patīk atraktīvi nostāsti par viņu iemīļotiem mūziķiem, un viens no jautājumiem, ko klausītāji vienmēr vēlas zināt, īpaši, ja mūziķis nav viņiem ļoti pazīstams – kāds ir bijis pats sākums Jūsu muzikālajam ceļojumam.  Jums ir kāda fascinējoša detaļa par to, kā Jūs iemīlējāties savā instrumentā – čellā. Vai varētu to mums atgādināt? Kaut arī šis droši vien Jums ir viens no žurnālistu jautājumu jājamzirdziņiem.

Jā, taisnība, bet man ļoti patīk to atcerēties un stāstīt. Tolaik es biju pavisam mazs, tāpēc manas atmiņas varbūt ir nedaudz izplūdušas, taču atceros, ka šī iemīlēšanās čellā notika kādā Parīzes antikvariātā, kur izdzirdēju mazu meiteni spēlējam šo instrumentu. Mani vecāki nav mūziķi. Un manu nākotni vai likteni viņi pilnīgi noteikti nesaistīja ar mūziku. Tolaik man bija trīs vai četri gadi, es ieraudzīju šo meiteni spēlējam un iemīlējos. Nezinu, vai arī meitenē, bet šajā instrumentā – pilnīgi noteikti. Teicu tētim, ka gribu spēlēt šo „lietu” – es pat nezināju, kā čellu sauc. Un tā mans ceļš mūzikā arī sākās. Kopš tā laika es vienmēr esmu bijis kopā ar čellu.

Instruments, uz kura atskaņosiet Anrī Ditijē koncertu čellam, pieder Jums. Pastāstiet, lūdzu, par to!

Labi intstrumenti ir ļoti dārgi. Nav viegli atrast instrumentu, kas atbilst tam, ko vēlos. Ja tādu izdodas atrast, tad jāmeklē sponsori vai arī jāmeklē iespējas instrumentu izīrēt ar kādas bankas vai fonda palīdzību.

Tamdēļ jūtos īpaši priviliģēts, jo gan čells, gan arī lociņš ir manā īpašumā - man pašam ir savs instruments. Par šo čellu ir īpašs stāsts. Mans tēvs bija antīko lietu dīleris, viņš tirgoja gleznas. Un kādu dienu viņš nopirka šo čellu. Tas bija ļoti dārgs instruments. Taču tēvs teica, ka nebūšu vienīgais izredzētais. Ja tas būs iespējams -  nopirks šādu instrumentu arī maniem brāļiem un māsām, ja ne - tas būs jāizdara man, jo biju vecākais bērns.

Taču mans tēvs diemžēl pēkšņi nomira, kad man bija 19 gadu, un viņam nebija pieticis laika nopirkt līdzīgas kvalitātes instrumentus citiem bērniem. To nācās izdarīt man pašam, lai mums visiem - mana tēva bērniem - būtu līdzīgas  iespējas attīstīties.

Lai arī mans tēvs nebija mūziķis, šis bija viņa čells, un ar instrumentu jūtu cieši saiti ar savu tēvu. Īpaši ir arī tas, ka ar šo čellu  varu veidot personiskas attiecības, jo tas ir manā īpašumā. Ja man nebūtu sava čella un to nomātu no kāda fonda, tad dzīvotu nemitīgā trauksmē - tas iedots man uz gadu vai diviem, taču, ko es darīšu, kad līgums beigsies...Taču ar šo čellu varu veidot attiecības mūža garumā, jo tas pieder man.

Cik sens ir šis instruments un kur darināts?

Čells ir itālis - tapis vienā no čellu meistara Dāvida Teklēra darbnīcām 1711. gadā un pārstāv Romas instrumentu darināšanas  skolu. Tātad - instrumentam šodien ir 310 gadu!

Vai jūtat, ka šis instruments ir sens?

Nē, es tā nedomāju. Tas ir ideālā stāvoklī - veidots no brīnišķīgas kvalitātes koka. Dažkārt es pat aizmirstu, ka instruments ir tik sens.

Pastāstiet par pēdējo gadu nozīmīgākajiem notikumiem - festivāliem, sadarbības partneriem, varbūt jums veltīts kāds skaņdarbs?

Jā, patiesi, esmu saņēmis veltījumu no franču komponista Paskāla Zavaro, kurš man 2016. gadā uzrakstījis Čellkoncertu. Līdzīgi dubultkoncertu man un māsai veltījis komponists Fidi Persons. Šeit noteikti jāmin koncertu, ko izbaudīju kopā ar diriģentu Gustavo Dudamelu - manuprāt, viņš ir brīnišķīgs diriģents, ļoti iedvesmojošs un aizrautīgs. Svarīgs notikums bija man debija Kārnegija zālē Ņujorkā - tas bija svarīgs karjeras pavērsiens un šī debija notika tieši pirms Covid-19 pandēmijas 2019. gadā.

Taču šobrīd svarīgākais notikums manā dzīvē ir koncerts Rīgā, kur atskaņošu Ditijē Čellkoncertu.

Katram koncertam jābūt kā svarīgākajam notikumam. Mans čella skolotājs Parīzes konservatorijā Filips Mulērs teica, ka nedrīkst būt izņēmumu  - katreiz iznākot uz skatuves, tas jādara ar pilnu atdevi un koncentrēšanos; un man katrs koncerts ir īpašs.

Kurp jūs dosities pēc Rīgas?

Vispirms došos uz Francijas pilsētu Buvē, kurs atskaņošu Edvarda Elgara Čellkocnertu, tad došos uz Utrehtas Senās mūzikas festiālu, kur spēlēšu Baha čellsvītas, savukārt maija koncertgrafiku noslēgs Drēzdene. Arī jūnijā ir vairāki svarīgi notikumi.

Cik čellkoncertu partitūru jau uzkrātas jūsu profesionālajā pieredzē?

Neesmu skaitījis, taču kādas 15-20 būs noteikti.

Jūs šobrīd esat vēl ļoti jauns, tad pēc 10 vai 20 gadiem šis skaits būs divkāršojies vai trīskāršojies...

Nezinu, vai tik daudz čellkoncertu vispār ir, mums jāaicina jaunos komponistus rakstīt čellkoncertus.