Lielajā ģildē 21. martā gaidāma Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra atkalsatikšanās ar iemīļoto franču maestro Žanu Klodu Kazadesī, kā arī iepazīšanās ar daudzsološo dāņu vijolnieci Annu Agafiju Egholmu – daudzu starptautisku konkursu laureāti, kuras vijolspēle “atklāj gan vilinošu drosmi, gan aizraujošu dramaturģisku inteliģenci”.

Kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri maestro vadībā viņa atskaņos Fēliksa Mendelszona-Bartoldi spožo Vijolkoncertu – iespējams, slavenāko žanra paraugu vēsturē jau kopš tā pirmatskaņojuma 1845. gadā.

Ar Annu Agafiju Egholmu tikāmies īsi pēc viņas ielidošanas Latvijā, kas ir jaunās mūziķes pirmā viesošanās mūsu valstī. Tāpēc vispirms aicinājām viņu nedaudz ar sevi iepazīstināt.

"Esmu dzimusi 1996. gadā Kopenhāgenā. Mana mamma ir krieviete, bet tēvs – dānis, un abi mani vecāki ir mūziķi, pārstāv klasisko mūziku, tāpēc tas bija gluži dabiski, ka arī es sāku ar to nodarboties. Arī mani vecākie brāļi ļoti labi spēlē flautu un klarneti. Kad man bija pieci gadi, sāku spēlēt vijoli, bet mana mamma vēlējās, lai es darītu vēl kaut ko. Un man patiešām patīk daiļslidošana, ar ko nodarbojas arī mans divus gadus jaunākais brālis. Diemžēl gan man to nācās pārtraukt, jo astoņas nodarbības nedēļā bija ļoti intensīvi, es savainoju ceļgalu un diemžēl vairs neturpināju, bet mans brālis palika šajā sporta veidā. Mēs abi ļoti daudz kopā spēlējam arī mūziku. Bet piecu gadu vecumā es pievienojos arī vienai teātra izrādei, kurā sāku spēlēt lomas. Kopenhāgenas centrā, Jaunajā teātrī, pavadīju divas sezonas.

Šajā teātrī bija kāds puisis, kurš bija saistīts ar filmu industriju – viņš mani uzaicināja uz provēm. Tā es nokļuvu kino, patiešām ieguvu arī lomu un sāku piedalīties ne tikai filmās, bet arī seriālos, pat reklāmās."

Šīs aktivitātes mūziķe gan vairs neturpina, jo, kopš devās studēt uz Šveici, viņai vairs nebijis tik daudz laika. Jautāta, kā savulaik notika izvēle par labu vijolspēlei, Anna Agafija atbild:

"Tā vienkārši notika. Man augot patika ļoti daudzas lietas, šobrīd pat nevaru saprast, kā es to visu spēju pagūt. Es spēlēju vijoli, un vienā brīdī sapratu, ka visu vairs nevaru turpināt. Jo gribēju studēt arī filozofiju, mācīties valodas, gribēju būt par tulku – es gribēju visu! Sāku mācīties mūzikas konservatorijā, bet paralēli studēju arī matemātiku, jo gribēju darīt mūzikai kaut ko papildus. Bet tad sapratu, ka man aizvien vairāk ir jāvingrinās. Ja tev ir daudz koncertu un konkursu, tev ir jāvelta tam laiks."

Vijolniece stāsta, ka viņas pieredze saspēlē ar simfonisko orķestri esot jau gana ilga. “Pirmo reizi ar simfonisko orķestri spēlēju, kad man bija 11 vai 12 gadu. Dānijā esmu ieguvusi arī dažādus apbalvojumus, uzvarēju konkursos, daudz esmu spēlējusi arī Austrumeiropā, franču valodā runājošajās valstīs. Mans pirmais CD ir ierakstīts kopā ar simfonisko orķestri – Šimanovska un Nīlsena koncerti kopā ar "Sinfonia Varsovia". Man ļoti patīk muzicēt kopā ar simfonisko orķestri. Es to uztveru kā palielinātu kamermūziku, paplašinātu sastāvu, vienmēr izmantoju iespēju spēlēt ar simfonisko orķestri kopā, tas ir vislabākais!"

Aicinātai raksturot maestro Kazadesī, vijolnieces balsī uzreiz jaušās smaids: "Viņš ir tik sirsnīgs, tik pieklājīgs, viņam ir tik sirsnīgas acis! Ļoti profesionāls mākslinieks. Gan viņam, gan man arī ļoti patīk šis Mendelszona koncerts."

Attiecībā uz Lielajā ģildē 21. martā gaidāmo koncertprogrammu Anna Agafija Egholma atzīst, ka patiesībā tā viņai esot gana izaicinoša.

"Mendelszona Vijolkoncerts man ļoti patīk. Es domāju, ka tas ir viens no tiem skaņdarbiem, kuru ir grūti spēlēt, ja neesi tam pilnībā atdevies. Un tieši tas to var padarīt grūtu, jo,

no vienas puses, tev ir jāļaujas emocijām, bet, no otras puses, jāsaglabā kontrole. Tas ir liels izaicinājums.

Dažkārt cilvēki saka, ka tas ir tāds bērnu koncerts, jo bērni to mēdz spēlēt, bet, cik esmu runājusi ar pieredzējušiem vijolniekiem, viņi gan tā nedomā. Tas prasa ļoti daudz, jo šī mūzika ir ļoti smalka un arī precīza, tu nevari noslēpties, piemēram, aiz plašiem vibrato, tev jābūt ļoti precīzam. Gandrīz kā Mocarta mūzikā, bet ar romantisma laika emocijām. Tas ir grūti, bet brīnišķīgi. Šajā koncertā ir tik daudz noskaņu!" 

Un, atgriežoties atpakaļ pie daiļslidošanas, Anna Agafija Egholma atzīst, ka dažreiz tomēr uzkāpjot arī uz slidām un labprāt gribētu to atsākt.

"Es domāju, ka daiļslidošana man ir ļoti daudz devusi kā vijolniecei. Tam ir sakars arī ar mūziku, varbūt pat īpaši ar vijoli. Vispirms tu slido mūzikas pavadījumā, tas nozīmē ritma izjūtu un sevis pasniegšanu uz ledus. Un arī pati slidošana, slidošanas pieredze – tas ir līdzīgi, kā velkot ar lociņu pa stīgām, vismaz tāda ir mana sajūta."