Šodien raidījumā "Piejūras klimats" svinam Lietuvas neatkarības dienu, apskatot tās kino aktualitātes, kā arī ielūkojoties Lietuvas kino pirmsākumos, kas aizsākās jau pirms teju 110 gadiem.

Tās noteikti ir arī Latvijas kino svinības, jo aizvien vairāk filmu tiek veidotas, mūsu valstīm sadarbojoties. Piemēram, lietuviešu režisora Ignas Miškinis filma "Karaļu maiņa" tapusi sadarbībā ar latviešu kino producēšanas kompāniju Film Angels Productions, turklāt talantīgais latviešu ģitārists Edgars Rubenis par mūziku šai filmai saņēma Lietuvas kino balvu "Sudraba dzērve" kā labākais komponists.

Lietuvas kino pirmsākumi meklējami teju pirms 110 gadiem - 1909. gadā, kad Antans Račiūns un Vladislavs Starēvičs uzņēma savas pirmās dabas skatu īsfilmas. Starēvičs radījis vienu no savdabīgākajām un aizraujošākajām lapaspusēm ne tikai Lietuvas, bet arī visas pasaules kino jeb precīzāk - animācijas vēsturē: kā savu filmu varoņus viņš izmantoja dažādus kukaiņus, turklāt pirmā no šī filmām, Lucanus cervus (latīniski- briežvaboles) tapa jau 1910. gadā.

Lai gan 1911. gadā animators pārcēlās uz Maskavu, bet vēlāk - uz Parīzi, lietuvieši Starēviču uzskata par savu lielo meistaru, un 2008. gadā tapa viņam veltīta dokumentālā filma “Kukaiņu dresētājs”. Tajā iekļauti hroniku kadri ar Starēviču un viņa lellēm - kukaiņiem, citreiz arī lielākiem zvēriem, kā arī intervija ar brāļiem Kvejiem - unikālām kino personībām, kas savulaik izjutuši teju apbrīnu, pētot Starēviča darba metodes - spēju animēt līdz pat 65 lellēm vienlaikus, neveicot nekādus pierakstus.

Lietuvas simtgades kino programma šogad sākās ar plašu kino retrospektīvu Parīzes sinematēkā, ar divu starptautiski visatpazīstamāko lietuviešu kino režisoru - Jona Meka un Šarūna Barta filmu izlasēm priekšgalā.

Jons Meks, nereti saukts par amerikāņu avangarda kino krusttēvu, 95 gadu vecumā joprojām saglabājis apbrīnojamu vienkāršību un vieglu humoru. Piemēram, uz žurnālista lūgumu pastāstīt par atšķirīgo viņa uzskatos par kino un viņa kino veidošanas manierē, atbildot šādi: “Tur nav nekā savādāka, manas filmas nav atšķirīgas, man grūti runāt vispārināti...

Ar ko lai sāk? Tie, kuri taisa kino - mēs, kas taisām kino - mēs visi lietojam kameras, un mēs visi filmējam īsto dzīvi, vai arī inscenējam dažādas ainas - kā Holivudā.

Tas, ko vēlos pateikt - tur nav nekā tāda, jebkurš bērns mūsdienās var uzfilmēt, vai drīzāk, ierakstīt, jo mums visiem kabatās ir viena vai divas kameras, un jebkurš prot ar tām apieties, tādēļ  runājot vispārīgi, tur nav nekā tāda īpaša. Jums ir kamera, jūs nospiežat slēdzi, un aiziet.”

Jona Meka filmas kļuvušas par avangarda kino klasiku, regulāri tiek izrādītas kā kino festivālos un kinoklubos, tā mākslas izstādēs, tostarp Venēcijas mākslas biennālē 2005. gadā, kā daļa no Lietuvas ekspozīcijas. Veidojot filmas, viņš sadarbojies ar Endiju Vorholu, Alanu Gīnsbergu, Joko Ono, Džonu Lenonu, Salvadoru Dalī, kā arī tautieti Džordžu Mačunu.

Meka darbi, tāpat kā viņš pats, ceļojuši arī uz Latviju - 2012. gadā 2Annu kinofestivāla ietvaros zvērinātu sinefilu pulciņš varēja vērot Jona Meka filmu programmu Film Noir. Programmā bija iekļauta īsfilmu programma, sākot no 1964. gada “Balvas pasniegšanas Endijam Vorholam” līdz 90. gadu sākumā tapušajai "Zefiro Torna jeb ainas no Džordža Mačuna dzīves”, kā arī viņa kino opusu "Valdens" - 180 minūšu garu atmiņu kolāžu. Tikai divus gadus vēlāk, 2014. gadā, arī pats režisors viesojās Latvijā, Cēsu mākslas festivālā, kur arīdzan tika demonstrētas viņa filmas. 

Bez autorkino un kino avangarda Sinematēkā tiek izrādīta arī Lietuvas kino klasika, toskait vairākas Arūna Žebrjūna filmas: 1969. gada filma bērniem “Skaistule” un psihedēliskais mūzikls “Velna līgava” (1974), kurā saskatāmas atsauces kā uz Čīles kulta režisora Hodorovska, tā arī čehu jaunā viļņa estētiku.

Šķiet neticami, ka Padomju Lietuvā uz kino ekrāniem varēja iznākt un milzu popularitāti iemantot rokmūzikls, kas iesākas ar kritušo eņģeļu mīlas orģijām krūmājā...

Gan pateicoties aktīvajam kopprodukciju procesam, gan arī festivāliem, ne viena vien franču Sinematēkai radītās izlases filma savulaik izrādīta arī Rīgā. Kā vienu no tām jāizceļ 2015. gada “Sangalies vasara” - sapņains, juteklisks, laikmetīgā kino valodā veidots meiteņu mīlasstāsts.

Vienā no galvenajām lomām - Aiste Diržūte, kuru nupat redzējām arī latviešu filmā “Nameja gredzens” (viņa atveidoja Nameja līgavu Laudu). “Sangailes vasaras” režisore Alante Kavaite jau vairākus gadu desmitus mīt Francijā, un “Sangailes vasara” pēc ilgāka pārtraukuma ir viņas pirmā dzimtenē uzņemtā filma. Šai filmai mūziku rakstījis slavenā franču elektroniskās mūzikas dueta Air dalībnieks Žans Benuā Dunkels.

Kā vienu no interesantākajiem un starptautiski atzītākajiem Lietuvas kino režisoriem noteikti jāatzīmē režisors Kristjons Vildžūns, kura 2006. gada filma “Es esmu tu” bija nominēta Kannu kinofestivāla balvai, un tika izrādīta arī Rīgā, Kinoforuma “Arsenāls” Baltijas konkursa ietvaros.

Vildžūns savas filmas veido nesteidzīgi; kopš viņa debijas kino 2002. gadā “Senekas diena“ 2016. gadā bija tikai ceturtā.

Vildžūns ir ne tikai kinorežisors - 80. un 90. gados viņš bija Lietuvā ārkārtīgi populārās muzikālās apvienības Šiaurės Kryptis vokālists, un filmā “Senekas diena” atdzimšanu piedzīvo arī grupas mūzika, turklāt agrāk neierakstītas, tikai koncertos skanējušas dziesmas, kas tapušas laikā no 1986. līdz 1989. gadam. Vildžūns pats gan saka - mēs esam kino grupa, kas nekad nedzīvos.