"Klasikas" vilnī - pianista Reiņa Zariņa un čellista Kristapa Berga jeb "Duo Zariņš&Bergs" koncerts, kas 2016. gada 9. oktobra vakarā izskanēja Mazajā ģildē.

Koncerta 1. daļā - Leoša Janāčeka Pohadka ("Pasaka") čellam un klavierēm (1910/1912) un Ludviga van Bēthovena Trešā sonāte klavierēm un čellam Lamažorā op. 69 (1808).

Koncerta 2. daļā - Sergeja Rahmaņinova Sonāte čellam un klavierēm solminorā op. 19 (1901) un "Vokalīze" čellam un klavierēm.

"Cik esam ar Reini mēģinājuši, man ļoti patīk – ceru, ka mūsu sadarbībai būs tālejošas sekas,” pirms koncerta intervijā "Klasikai" sacīja Kristaps. "Bet tas jau ir pašsaprotams draudzības veidošanās process – neviens jau neejam draudzībā, lai to aši pārtrauktu. Citiem tā ir vēlāka satikšanās pie kafijas, mūziķiem – kopīga muzicēšana,” – tā pauda Reinis.

"Es vienmēr ļoti aktīvi klausos "Klasiku” – arī dzīvojot ārzemēs, tāpēc vienmēr zinu, ko Reinis Latvijā spēlē," stāsta Kristaps Bergs.

"Gribēju Reini uzaicināt uz savu Montekastelli rīkoto festivālu jau pērn, bet neizdevās. Tāpēc šī ir mūsu pirmā sadarbība,” klāsta Kristaps. Viņš atminas, ka pirmo reizi abi sastapušies kādā no Holandē rīkotajām meistarklasēm pirms gadiem astoņiem vai deviņiem, kur Reinis žilbinoši spēlējis Rahmaņinova sonāti. Tas uz Kristapu atstājis dziļu iespaidu.

Rahmaņinovs likts arī abu kopīgā koncerta programmā. "Īstenībā jau mums tā programma iznākusi askētiska – divas pamatīgas sonātes (Rahmaņinovs un Bēthovens) un cita veida skaņdarbs – Leoša Janāčeka "Pasaka”. Tādas mazas ainiņas, katra savā raksturā – tās atskaņojot, jūties kā metru virs zemes, kā šķirstot pasaku grāmatu,” atklāj Kristaps Bergs.

Un tad vēl Bēthovena sonāte Op. 69 Lamažorā, kas rakstīta laikā, kad tapusi arī Piektā un Sestā simfonija.

"Bēthovens man ir ļoti tuvs komponists – faktiski kā manas dzīves lozungs,” neslēpj Kristaps.

"Par sevi gan to nevaru teikt,” – tā Reinis. "Drīzāk – jo tālāk ej, jo vairāk aptver, ka ir kopējs uzskats: baidies, spēlējot Bēthovenu! Uzmanies, spēlējot Bēthovenu! Uzmanies no tās auras, kas ap viņu apaugusi… Pirms krietna laika spēlēju viņa Hammerklavier sonāti, kas ir traks darbs, un kādu laiku pat nemēģināju aiztikt populārākās sonātes tieši iepriekš minētā iemesla dēļ.” Taču Bēthovena sonāte čellam un klavierēm op. 69 ir pirmais klasicisma kamermūzikas darbs, kur abi instrumenti – čells un klavieres – ir labā līdzsvarā.

Jā, un tad vēl Rahmaņinovs, kura mūziku laikabiedri dēvējuši par depresīvu, lai gan pats Rahmaņinovs šo domu noraidījis.

Reinis izteicies - pirms spēlē kāda komponista mūziku, visupirms viņš tās autorā saredz cilvēku. "Pats neesmu tik daudz spēlējis Rahmaņinovu, klusiņām to tagad mācos, iepazīstu pats savā tempā.”

Interviju ar Kristapu Bergu un Reini Zariņu klausies šeit!