Šoreiz uz sarunu aicinām "Duo Zariņš&Bergs" jeb pianistu Reini Zariņu un čellistu Kristapu Bergu, kuri 9. oktobrī Mazajā ģildē plkst. 18.00 sniegs savu pirmo kopīgo koncertu.

Par draudzību, kas sākusi veidoties, un programmu, kas piesaistīs klausītājus ar plašu krāsu gammu, par Leoša Janāčeka, Ludviga van Bēthovena un Sergeja Rahmaņinova skaņdarbiem, arī par to, kā mācēt koncentrēt uzmanību un neapmaldīties dažnedažādu koncertu labirintos (jo divas dienas pirms tam Reinis spēlēs solo arī Volfganga Dārziņa Klavierkoncertā kopā ar LNSO), klausieties "Neatliekamajā sarunā"!

"Cik esam ar Reini mēģinājuši, man ļoti patīk – ceru, ka mūsu sadarbībai būs tālejošas sekas,” sarunu sāk Kristaps. "Bet tas jau ir pašsaprotams draudzības veidošanās process – neviens jau neejam draudzībā, lai to aši pārtrauktu. Citiem tā ir vēlāka satikšanās pie kafijas, mūziķiem – kopīga muzicēšana,” – tā Reinis.

"Es vienmēr ļoti aktīvi klausos "Klasiku” – arī dzīvojot ārzemēs, tāpēc vienmēr zinu, ko Reinis Latvijā spēlē," stāsta Kristaps Bergs.

"Gribēju viņu uzaicināt uz savu Montekastelli rīkoto festivālu jau pērn, bet neizdevās. Tāpēc šī ir mūsu pirmā sadarbība,” klāsta Kristaps. Viņš atminas, ka pirmo reizi abi sastapušies kādā no Holandē rīkotajām meistarklasēm pirms gadiem astoņiem vai deviņiem, kur Reinis žilbinoši spēlējis Rahmaņinova sonāti. Tas uz Kristapu atstājis dziļu iespaidu.

Rahmaņinovs likts arī abu kopīgā koncerta programmā. "Īstenībā jau mums tā programma iznākusi askētiska – divas pamatīgas sonātes (Rahmaņinovs un Bēthovens) un cita veida skaņdarbs – Leoša Janāčeka ‘Pasaka”. Tādas mazas ainiņas, katra savā raksturā – tās atskaņojot, jūties kā metru virs zemes, kā šķirstot pasaku grāmatu,” atklāj Kristaps Bergs.

Un tad vēl Bēthovena sonāte Op. 69 Lamažorā, kas rakstīta laikā, kad tapusi arī Piektā un Sestā simfonija.

"Bēthovens man ir ļoti tuvs komponists – faktiski kā manas dzīves lozungs,” neslēpj Kristaps.

"Par sevi gan to nevaru teikt,” – tā Reinis. "Drīzāk – jo tālāk ej, jo vairāk aptver, ka ir kopējs uzskats: baidies, spēlējot Bēthovenu! Uzmanies, spēlējot Bēthovenu! Uzmanies no tās auras, kas ap viņu apaugusi… Pirms krietna laika spēlēju viņa Hammerklavier sonāti, kas ir traks darbs, un kādu laiku pat nemēģināju aiztikt populārākās sonātes tieši iepriekš minētā iemesla dēļ.” Taču Bēthovena sonāte čellam un klavierēm op. 69 ir pirmais klasicisma kamermūzikas darbs, kur abi instrumenti – čells un klavieres – ir labā līdzsvarā.

Jā, un tad vēl Rahmaņinovs, kura mūziku laikabiedri dēvējuši par depresīvu, lai gan pats Rahmaņinovs šo domu noraidījis.

Reinis izteicies - pirms spēlē kāda komponista mūziku, visupirms viņš tās autorā saredz cilvēku. "Pats neesmu tik daudz spēlējis Rahmaņinovu, klusiņām to tagad mācos, iepazīstu pats savā tempā.”

Jau 7. oktobrī Reinis kopā ar LNSO Andra Pogas vadībā spēlēs Volfganga Dārziņa Otro klavierkoncertu, kuru pirms tam jau visi kopā ieskaņojuši, tad – saspēle ar Kristapu Bergu, bet pēc mēneša – sadarbība ar mākslinieku no Holandes. Kā iespējams tik strauji pārslēgties?

"Cilvēks jau var visu ko – Dievs mums devis lielas spējas, taču kaut kas no tā visa rezultātā cieš. Atmiņa kļuvusi tāda, ka ātri izdaru, ātri iemācos, bet tas, kas jau padarīts, aptuveni nedēļas laikā apsūno. Tas, kas ātri galvā iedzīts, tas arī ātri tiek nostumts arhīvā,” pasmaida Reinis Zariņš.

Kristapam esot mazliet citādi: "Tehniski jauniem darbiem nepieskaros tik ļoti, cik klausos un skatos partitūrā, lai saprastu, ko tas man nozīmē. Ja zinu, ko vēlos pateikt, tad viss kārtībā. Galva ir kā plaukts, kā grāmata, kuru atverot, zinu, par ko tas ir. Protams, ir jāiemācās rindiņas, sakāmais - tā ir mana profesija. Bet citādi… Būtu neiespējami atvērt notis un kopā ar draugiem pie vīna glāzes lasīt no lapas. Braukt un spēlēt, nezinot, ko man tas skaņdarbs nozīmē – tas ir neiedomājami!”