Lieldienu gaidīšanas laikā uzmanību pievēršam ūdenim – vielai ar vienkāršu ķīmisko formulu, bet sarežģītu struktūru, kas mainās atkarībā no uzņemtās informācijas.

Aizraujošo ūdens pasauli atklāj biologs un fotogrāfs Māris Kundziņš, mūzikas un psihes pētnieks Valdis Bernhofs, kā arī katoļu priesteris Andris Kravalis. Attēlā: kadrs no Krievijas dokumentālās filmas "Lielais ūdens noslēpums" - kristāli, sasaluši Bēthovena Sestās simfonijas klātbūtnē...

Ūdens atmiņa

Stāsta Māris Kundziņš: "Ūdens ir viena no vismistiskākajām vielām pasaulē: pirmkārt, tā ir daudz, otrkārt - tā ķīmiskā formula no vienas puses ir vienkārša, bet no otras puses - ārkārtīgi komplicēta. Ūdens faktiski ir šķidrie kristāli, kas mēdz apvienoties grupās, klasteros: līdz ar to tiem ir elektriskie lādiņi, kas pievelkas un atgrūžas. Tādā vienkāršākā nozīmē ūdens ir struktūra, kurai piemīt atmiņa. Šo faktu cilvēce zināja jau ļoti sen. Lai palūkojamies kaut uz reliģiskajiem rituāliem, sākot ar Jāni Kristītāju.

Ūdens spēja ierakstīt informāciju izraisījusi ļoti daudzus novērojumus - arī tādus, ko prātam grūti pieņemt. Lai gan savā domāšanā lielākoties esam ļoti racionāli, ir jāsaprot: eksistē lietas, kas pastāv ārpus mūsu loģiskās domāšanas, saprāta un uztveres.

Ļoti izplatīts ir atzinums, ka Visumam piemīt prāts. Arī par ģeniālajiem mākslas darbiem mēdz teikt, ka tie nāk no Dieva. Un,  ja dievišķās inspirācijas nav, tad arī mākslas darbs šķiet drīzāk ar prātu sadomāts. Jau sen radies jautājums, kā ūdens struktūru ietekmē mūzikas skaņas. Jo ūdens struktūra mainās daudzu ietekmju rezultātā: sava loma ir temperatūrai, dažādām ķīmiskām vielām, elektromagnētiskajai iedarbībai un citiem faktoriem."

Bēthovens un smagais metāls

Māris Kundziņš min dažādus piemērus no savas profesionālās ikdienas un stāsta arī par japāņu medicīnas doktora Masaru Emoto pētījumu. "Mēs labi zinām, ka ūdens sasalstot veido skaistus kristāliskus formējumus, tādas kā sniegpārsliņas.

Par izejas materiālu Emoto ņēma divkārt destilētu ūdeni, vienu porciju "apstrādāja" ar Bēthovena Sesto simfoniju, bet otru - ar smago metālu. Izrādījās, ka sasalušās sniegpārsliņas ir tik ļoti atšķirīgas! Tām, kuras bija baudījušas Bēthovena mūziku, bija skaistas, harmoniskas formas, savukārt tās, kurām ticis smagais metāls - destruktīvas, haotiskas, kroplīgas...

Emoto veicis arī citus pētījumus: lai gan izklausās mazliet crazy, bet viņš uz diviem ūdens trauciņiem uzlika papīrīšus ar atšķirīga satura uzrakstiem: uz vienas lapiņas uzrakstīja kaut ko labu un mīļu, bet uz otras - kaut ko negatīvu. Arī šajā gadījumā formas bija ļoti atšķirīgas! Domāju - ne jau papīrītis tur bija vainīgs, bet gan cilvēka domas spēks..."

Līdz ar to ūdens struktūra uz cilvēka organismu atstāj nopietnu ietekmi. Galu galā, tieši ūdens veido 70% no cilvēka ķīmiskā sastāva! "Bet rodas jautājums: vai vispār vajag ar mūziku "apskaņot" ūdens pudeli un teikt, ka dzeru apskaidrotu ūdeni, vai pietiek, ja klausies mūziku, un pats kļūsti harmonisks? Tāpēc Emoto pētījumi pakļauti krietnam kriticismam. Manuprāt, pret šīm lietām jāizturas empīriski - mēs taču zinām: dažāda veida mūzika uz cilvēka psihi atstāj tikpat atšķirīgu ietekmi."

Māra Kundziņa teikto apstiprina novērojumi, ka pēc klasiskās mūzikas koncertiem nemēdz notikt nedz grautiņi, nedz citādas agresijas izpausmes. To pierāda arī eksperimenti ar Mocarta mūzikas atskaņošanu metro - tās skanēšanas laikā izpaliek huligāniskas darbības. Ir arī secinājumi par noziegumu koncentrēšanos vidē, kur sazināšanās notiek caur rupjiem un necenzētiem vārdiem.

Maģiskās vibrācijas

Ne tikai mobilās ierīces un elektrība, bet arī mūzika un domas rada vibrācijas, kurās dzīvojam un nereti... mēģinām izdzīvot. "Mēs paši esam nemitīgā kustībā, mēs vibrējam tāpat kā jebkura matērija, kas mums vibrē visapkārt. Bieži vien šīs vibrācijas mēs neapstrādājam ar prātu, tomēr vibrējam kopā ar visu apkārtējo pasauli," uzsver Valdis Bernhofs.

Viņš stāsta, ka mūzikas terapijā tiek izmantota virkne instrumentu, kas palīdz ievibrēt visam ķermenim. Piemēram, tiek lietoti lieli instrumenti, kas spējīgi vibrēt tā, lai cilvēks uztvertu ne tikai skaņas augstumu, bet instrumenta radītās vibrācijas. "Piemēram, ja nostājamies līdzās gongam, no tā vibrācijām sajūtam siltumu un to, ka ķermenis vibrē līdzi instrumentam. Gribam vai nē, bet tas notiek! Taču tas nav tas līmenis, kas liek mums rīkoties neadekvāti vai nekontrolēti."

Tāpat tiek plaši izmantoti monohordi un arī kamertoņi - tiesa gan, atšķirīgi no tiem, kurus pielieto diriģenti. "Uz skaņām reaģē ne tikai cilvēka organismā esošais šķidrums. Piemēram, neiroloģijā izmantojam kamertoni ar 128 herciem, uz kuriem reaģē kaula plēve - gadījumos, ja jānosaka, vai ir iekšējs lūzums, traumētajai vietai tuvina kamertoni, kura vibrācijas ievibrē kaula plēvi, aktivizējot sāpju receptorus.

"Mēs nepaliekam vienaldzīgi ne pret skaņu, ne saskaņu, ne pret vibrācijām, kas rodas mūsu galvā tad, ja kaut kas nesaskan. Ja starp dzirdamajām skaņām ir atsķirība hercos, smadzenes sāk pulsēt - tā ir smadzeņu atbildes reakcija uz kairinājumu."

Arī Valdim laimējies satikties ar profesoru Emoto personīgi un iepazīties ar viņa veiktajiem pētījumiem: "Jā, viņam izdevies iemūžināt to, kas notiek ar ūdens kristāliem, ja skan viena vai cita veida mūzika. Vēlāk šos eksperimentus daudzi mēģinājuši apstrīdēt, tomēr arī citi eksperimenti pierādījuši to pašu. Rokmūzikas iespaidā radušies kristāli ir haotiskāki, bet - radošāki. Ne sliktāki! Mums apkārt ir daudz dažādu skaņu kombināciju, turklāt ne vienmēr tas, kas mums iemācīts kā skaists, tāds izrādās patiesībā."

Tas nozīmē, ka Bēthovena mūzika katru cilvēku tomēr ietekmē atšķirīgi? "Jā gan, jo mēs, cilvēki, neesam konstanti, mūsu šķidrums ir kustīgs. Nevar izslēgt arī emocijas, ne arī to, kā mēs paši pārstrādājam mūziku. Nav tkai "laba" vai tikai "slikta" mūzika. Katrs no mums ir atšķirīgs, tāpēc katram no mums vajag dažāda veida mūziku. Tikpat labi harmoniju varam gūt arī no mūzikas, kas ūdens kristālus vērš haotiskākus."

Svētītais ūdens

Katoļu priesteris Andris Kravalis atklāj, ka daudzi, tuvojoties Lieldienām, īpaši čakli gatavojas kristībām. "Caur Svēto ūdeni un Svēto Garu cilvēks kļūst par jaunu radību - kristieti.

Ūdens kā matērija ieņem īpašu vietu arī kristīgajā pasaulē: ūdeni Svētajos rakstos saista ar žēlastības un svētības nesēju; tas tiek iedalīts dzīvajā un nedzīvajā.

Ūdens, kas šķīstī, ūdens, kas dziedina, dod dzīvību un auglību. Ja uzmanīgi lasa Bībeli, pamanīsim, ka arī Dieva vārds ir kā ūdens, kas cilvēkiem palīdz pieņemt lēmumus."

Priesteris min, ka ūdens nereti saistīts arī ar negatīvu nokrāsu - piemēram, plūdi. "Taču plūdos ļaunums zaudē savu spēku, tas tiek atbruņots. Ūdens, likums un gars ir sinonīmi, kas cieši pārklājas."

Bet kā īsti notiek ūdens svētīšana, ūdens apvārdošana? "Ūdens saņem svētību, izrunājot Dieva vārdu, kas sevī nes Dieva garu un Dieva apsolījumu. Ir tāda nopietna lūgšana kā eksorcisms, kas cīnās pret dažādām apsēstībām. Ļaunais uzreiz atšķir, vai tas ir parasts vai svētīts ūdens.

Ūdens nevar kļūt svētīts vai svēts, ja neizrunājam Dieva vārdu. Kurā brīdī maize kļūst par Kristus miesu? Tad, kad izrunājam Kristus vārdu. Lai gan ārēji abas vielas - gan maizi, gan ūdeni, pēc to svētīšanas redzam tādas pašas, garīgi saprotam, ka šo lietu būtība ir mainījusies.

Svētīto ūdeni varbūt nevajag lietot kā zāles. Tomēr tas nes Dieva apsolījumu, jo, manuprāt, Dievs vēlas, lai caur ūdeni kā matēriju mēs ietu mazliet tālāk; ka caur ūdeni, kas cilvēkam vitāli nepieciešams, lai uzturētu dzīvību, tomēr atklājam plašāku realitāti, kas atved mūs uz pārdabisko pasauli."

Vaicāts par klasiskās mūzikas harmonisko ietekmi uz ūdeni, Andris Kravalis prāto šādi: "Ir izcili komponisti-kristieši, kuri caur saviem darbiem pauduši kristīgo pārliecību. Klausoties Bahu, redzam loģisku un īstu ticības apliecinājumu."

Daudzās grāmatās, īpaši Atklāsmes grāmatā, teikts, ka ūdens plūdīs no svētnīcas - aizsniegs sāļos ūdeņus, un tie taps lietojami, un arī koki, kas augs gar upes krastiem, nesīs auglus, un to lapām būs dziedinoš spēks. "Šajā gadījumā ūdens ir kā Dieva žēlastības zīme, kas caurstrāvo visu radību. Dievs vēlas ienest harmoniju. Tuksnesis uzzaļos kā oāze, un tīrā ūdens pārpilnība liks mums dzīvot pateicībā un ieraudzīt, cik skaists ir viss Dieva radītais. Zeme vēl nebija gatava, kad Dievs pasaules virsmu izmainīja, nošķirot sauszemi no ūdeņiem. Tā iesākās viss Dieva radīšanas process šajā pasaulē," - tā Andris Kravalis.