Šoreiz raidījumā "Bolero" — par instrumentiem, kuru vēsture, skanējums un — pats galvenais — dvēsele ir visciešākajā radniecībā ar koku. Arī Ziemassvētku laikā apdziedāto un appušķoto eglīti.

Raidījuma viesi — Latvijas Universitātes asociētais profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels, kurš zina stāstīt, ka egle ir viens no svarīgākajiem mītiskajiem kokiem, Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors, flautists Vilnis Strautiņš, vijolniece un mākslas zinātņu doktore Inese Žune, kura smej, ka tēta Karlo (nu, tā paša, kurš ļāva atdzīvoties Pinokio alias Buratino!) skats ir ikvienam instrumentu meistaram, kā arī kontrabasists, mūzikas instrumentu meistars un restaurators Juris Jēkabsons.

Valdis Muktupāvels: "Tas, kādus kokus un kāpēc izmantoja mūzikas instrumentu gatavošanai senatnē, ir visai interesants jautājums. Visticamāk, bieži tie bijuši koki, kas vienkārši saauguši ganībās: piemēram, tāšu taures gatavoja no alkšņa vai bērza tāss. Taču koku vidū ir arī īpaši un izcili koki, un, ja par tādiem, tad jāpalūkojas dainās. Tās vēsta, ka kokle gatavota ne no kura katra  koka, bet gan liepas vai ozola. Bet - vai patiesi tas tā notika arī realitātē? Vēstures muzejs mums saka ko citu - ka tur ir gan vītoli un egles, gan citi, arī visai īpatnēji koki, kas izmantoti kokļu darināšanā.

Vai tas, kurš būvējis kokles, bijis arī tās galvenais spēlētājs? "Šķiet, ka kokles gatavošana bijusi raksturīga katrai dzimtai," zina stāstīt Valdis. Viņš atklājis, ka Somijā, piemēram, kokles radiniece kantele ir gluži vai katrā lauku mājā. Taču daudz interesanta etnomuzikologs atklājis arī Latvijā...

Kokles gatavošana bijusi saistīta ar īpašu notikumu dzimtas dzīvē: proti, koklei koku gājuši cirst brīdī, kamēr aizgājējs atradies ceļā no mājām uz kapsētu. Pa šo īso brīdi vajadzējis izcirst kokli - tikai tad tā labi skanējusi... Tāpēc arī valda uzskats, ka koks, no kura gatavots mūzikas instruments, ir apdvēseļots koks: tajā iemiesojusies senču dvēsele.

Teikas un pasakas vēsta līdzīgu lietu: proti, kokle, kas gatavota no koka, kas nocirsts, kamēr aizgājēju uz kapsētu pavada, ir rīks, ar kura palīdzību vēlāk var stāties kontaktā ar senci...

Valdis Muktupāvels ir pārliecināts: instrumentu nevar un nedrīkst vērtēt tikai pēc tehnoloģijas, kāda izmantota tā izgatavošanā. "Ar katru seno mūzikas instrumentu saistīta dziļi simbolisku priekšstatu sistēma. It kā primitīvie instrumenti ir dziļi sakņoti kultūrā un ar bagātu priekšstatu slāni - tas pats trijdeksnis. Šo instrumentu, patiesībā pat veselu grupu, sauc par eglīti, jo tā kāts izgatavots no egles. Pie tā parasti ir dažādi izrotājumi - zvārgulīši, zvaniņi. Šādu instrumentu Latvijā ir ļoti daudz, tāpat kā tā nosaukumu. Eglītes parasti spēlē sievietes, un visbiežāk - kāzās. Jo egle ir viens no svarīgākajiem mītiskajiem kokiem, kam piemīt īpašas spējas - aizsardzība pret ļaunumu, auglības spēku iemiesojums. Varbūt tāpēc, ka egle ir viens no retajiem mūžzaļajiem kokiem mūsu platuma grādos. Katrā ziņā, eglei ir milzīga nozīme latviešu foklorā..."

Tikām flautists un profesors Vilnis Strautiņš stāsta par koka pūšaminstrumentu seno vēsturi: "Interesanti, ka stabules tipa instrumenti raksturīgi praktiski visām pasaules tautām. Vienkāršākais materiāls, no kā tie izgatavoti, ir bambuss, kam jau pašam par sevi ir dobs vidus. Tāpēc Indijā, Ķīnā, Japānā šādi tautas instrumenti saglabājušies līdz pat mūsu dienām."

Profesors min arī smeldzīgo mītu par Pāna flautas izcelšanos...

Vēju un ganāmpulku dievs Pāns bijis iemīlējies nimfā, vārdā Sīringa... Taču Sīringai viņš itin nemaz nav paticis! Vairs nevarot glābties no Pāna uzmācības, Sīringa sevi pārvērtusi par niedri.  Savukārt Pāns to veikli nogriezis un izgatavojis vairākas stabulītes...

Pāna flauta saglabājusies līdz pat mūsu dienām, jo sevišķi Rumānijā un Karpatu reģionā.

Flauta laika gaitā ir ļoti mainījusies: ja baroka laikā tā bija traversflauta ar vienu klapīti, tad jau Bēthovena laikā tā tikusi jau pie veselām 13 klapītēm. "Īstu apvērsumu flautas attīstībā veica izcilais vācu flautists un akustikas pētnieks Teobalds Bēms, kurš 19. gadsimta vidū reformēja vairākus instrumentus: nozīmīgākās pārvērtības piedzīvoja flauta, arī oboja un fagots, radās klarnetes," - tā Vilnis Strautiņš, kurš arī pastāsta, ka fagotu gatavo no kļavas koka, savukārt pārējiem instrumentiem izmanto ļoti cietas koksnes kokus. Savulaik Latvijā tas bijis bumbierkoks vai ķirsis, bet mūsdienās koka flautas, obojas un klarnetes gatavo no kokiem, kas aug tropu zemēs un kuriem raksturīga ļoti cieta koksne. Spānijā, piemēram, tas ir melnkoks.

Interesanti, ka oboju ap 1640. gadu radījuši meistari Francijā, un tulkojumā tā nozīmē augsts koks.

Vēl uzklausām aizraujošu stāstu par dažādajiem materiāliem, no kā tiek izgatavotas atsevišķas koka pūšamo instrumentu detaļas. Izrādās - ir kāda specifiska vienojoša detaļa gan obojām un klarnetēm, gan saksofonam, neskatoties uz pēdējā visai metālisko izskatu. "Tā ir specifiskā mēlīte, kuru izgatavo no niedres - bet ne tās, kas minēta stāstā par Pānu un Sīringu. Tā ir t.s. bambusa niedre, kas aug zemēs ap Vidusjūru. Tai ir ļoti cieta koksne," skaidro Vilnis Strautiņš.

"Kopš Pinokio laikiem, kad tētis Karlo pieklaudzināja pie pagales un konstatēja, ka no tās var iznākt kas ļoti interesants, tāds Karlo tēta skats ir ikvienam instrumentu meistaram: jo tajā, kas mums šķiet vienkārši pagale, meistars saskata materiālu, kas varētu sākt dziedāt un stāstīt stāstu par savu un citu dzīvi. Tas ir tāds ļoti poētisks stāsts," sapņaini teic Inese Žune.

Viņasprāt, līdz galam nav novērtēti tie latviešu vijolmeistari, kuri strādājuši līdz 20. gadsimta otrajai pusei - faktiski līdz 1995. gadam, kad no dzīves aizgāja vijolbūves meistars Mārtiņš Zemītis. Tas uzskatāms par latviešu vijolbūves mākslas uzplaukuma laiku. "Manuprāt, neviena profesija nav tik prasīga kā vijolbūves meistars - pirmkārt, viņš sajūt koku kā materiālu, jo koks taču ir dzīvs organisms! Otrkārt, meistaram jābūt koka pazinējam, vēl jābūt muzikālam, jāprot arī pašam spēlēt. Jābūt arī fiziķim, jo jāpārbauda akustikas likumi, kā arī ķīmiķim - jo vijoles tiek lakotas. Katrā ziņā, Mārtiņš Zemītis, 70 gadus no sava teju 100 gadu garā mūža veltot vijolbūvei, nepretendēja radīt jaunus Stradivari instrumentus, bet neatlaidīgi meklēja dažādas akustikas priekšrocības, visādus āķīšus."

Uzskaitot latviešu izcilos instrumentu meistarus, Inese ir vaļsirdīga: "Šķiet, ka savā starpā viņi īsti labi nesatika, jo katrs veidoja savu pasauli, kas citiem bija slēgta. Galu galā - viņi tikai no grāmatām, lietā liekot senos instrumentus un pacietīgi eksperimentējot, atklāja "katrs savu velosipēdu". No šodienas viedokļa raugoties - jā, viņi bija amatieri, neprofesionāļi, kuru veikums padomju laikā tika pielīdzināts klūdziņu pinējiem. Tādu amatniecības veidu neviens īsti nopietni neuztvēra, izņemot mūziķus."

Inese uzskata, ka šodien situācija krietni mainījusies: pasaule kļuvusi atvērta, un mūsu meistariem vairs nav īsti lietderīgi būvēt instrumentu no nulles: drīzāk viņi rūpējas par to uzturēšanu kārtībā.

"Tomēr tas, ka cilvēks izjūt koku - tas ir svarīgākais. Ja instrumentā ielikta sirds un pūles, koks atsaucas... Vijole ir daudzu mākslu un zinātņu apvienojums, tāpēc aplausi pienākas instrumentam, kokam un arī meistaram. Mīlēsim mūsu egles ne tikai Ziemassvētkos: tas ir koks, kas jātur lielā cieņā. Ir jauki paskatīties uz egli un vēl jaukāk, ja no tās var izvidot ko sirdij tuvu, kas spēj priecēt pašu un vēl citus. Labas vijoles mūžs ir ilgs, un vai nav savādi, ka arī visi vijolmeistari lepojas ar garu mūžu? "

Visbeidzot, viesojamies pie mūzikas instrumentu meistara, restauratora un kontrabasista Jura Jēkabsona, kurš sevi par instrumentu meistaru sauc kopš 1981. gada.

"Eglītes, kas aug Latvijā, vairāk asociējas ar Ziemassvētkiem. Savukārt Vācijas kalnos egles ir citādas, un tās ir tās īstās, no kurām arī gatavo vijoles. Pateicoties klimatam, tām ir piemērotāka koksne."

Taču meistars atzīmē, ka vijoles būvē arī no Bosnijas kļavas: "Taču šobrīd tās visas ir pilnas ar šķembām..."

Sarunā uzzinām daudzas smalkas nianses par vijoles būvēšanas specifiku - piemēram, Juris vienu vijoli var uzbūvēt mēneša laikā, taču, ja pasūtītājs to vēlas lakot ar eļļas laku, kāroto instrumentu nākas gaidīt veselu gadu, jo šī laka žūst ļoti lēni. Ar spirta laiku gan iet ātrāk; tur vijole patiesi nāk gatava jau pēc mēneša.

"Grūti pateikt, vai tā ir amatniecība, vai tomēr māksla. Laikam jau viss kopā. Vijole ir gan augstas klases amatniecības izstrādājums, gan arī instruments, ar kura palīdzību tiek "taisīta" lielā māksla..."

Un vēl meistars ir pārliecināts, ka koka dzīvība ir mūžīga: "Piemēram, buka koks jeb skābardis nekad nepārstāj dzīvot - visu mūžu tas visvisādi izliecas un ir elastīgs. Gluži tāpat kā sauss egles zars, kas kalpo par barometru. To nedzīvs nevar izdarīt."