Nikolasa Reja filmas "Vientuļā vietā" 70 gadu jubileja: aktiera Hamfrija Bogarta karjera

1950. gada 17. maijā ASV pirmizrādi piedzīvoja Nikolasa Reja filma “Vientuļā vietā” ("In a lonely place"). Šogad filmai aprit 70 gadi, tālab LR3 “Klasika” raidījums “Piejūras klimats” atskatās gan uz šīs slavenās "film noir" filmas tapšanu, gan tās zvaigznes - Hamfrija Bogarta - karjeru.

Filmas scenārija pamatā ir Dorotijas B. Hjūzas 1947. gada romāns ar tādu pašu nosaukumu, kas pievēršas Holivudas aizkulisēm un analizē nežēlīgo šovbiznesa mašinēriju. Šķiet, ka 1950. gadā tā ir bijusi aktuāla tēma, jo ar pāris mēnešu starpību iznāca arī Billija Vaildera “Sanseta bulvāris”  un Džozefa L. Mankevica “Viss par Ievu”.

“Vientuļā vietā” pirmais scenārija uzmetums bija ļoti pietuvināts romānam, un to rakstīja Edmunds H. Norts, taču scenāriju beigās uzrakstīja Endrjū Stolts, ņemot vērā producenta Roberta Lorda un režisora Nikolasa Reja ieteikumus.

Tiek minēts, ka Bogartam tik ļoti paticis scenārijs, ka viņš vēlējies, lai to uzfilmē vārds vārdā.

Taču, protams, režisors turpināja to pārrakstīt un pārveidot - tiek minēts, ka tikai četras no 140 scenārija lapām bijušas bez labojumiem. Bogarta ekrāna partneres meklējumu process nebija viegls - pirmā izvēle bija aktiera dzīvesbiedrene Lorēna Bekola, taču studija “Warner Brothers” atteicās aktrisi izīrēt šim projektam. Otra versija bija Džindžera Rodžersa, kura visiem vairāk asociējās ar optimistiskiem mūzikliem duetā ar Fredu Astēru. Taču Nikolass Rejs uzstāja, ka Lorelas Grejas lomai vispiemērotākā ir viņa sieva - Glorija Greiema, un tā joprojām tiek uzskatīta par vienu no aktrises labākajām lomām.

Taču sadarbība nebija viegla - abu laulība bija uz iziršanas robežas, un režisors pat esot pārvācies dzīvot filmas dekorācijās.

Filma, kura šobrīd tiek uzskatīta par vienu nozīmīgākajām "film noir" žanra pārstāvēm, viennozīmīgi ir arī viena no Hamfrija Bogarta interesantākajām lomām. Ne velti tā tika radīta viņa producentu kompānijas “Santana Productions” paspārnē. Savā plašajā esejā par Bogartu mēmā kino zvaigzne Luīza Brūksa raksta: “Pirms iesitās inertums, Bogarts nospēlēja vienu fascinējoši sarežģītu tēlu, ko prasmīgi režisēja Nikolass Rejs - filmā, kuras nosaukums perfekti definēja paša Hamfrija izolētību starp cilvēkiem. “Vientuļā vietā” viņam deva lomu, ko viņš varēja spēlēt komplicēti, jo filmas varoņa scenārista lepnība par savu mākslu, viņa egoisms, viņa dzeršana, viņa enerģijas trūkums, ko caurdur vardarbības zibeņi, bija kas tāds, kas piemita arī īstajam Bogartam.”

To, cik daudz no savas personības un savas dzīves aktieris ielika Diksona Stīla lomā, nevar izmērīt.

Taču “Vientuļā vietā” šķiet kā radīta Bogartam, kurš, lai arī kļuva slavens ar savām mačo lomām, visspožāk uzmirdzēja tieši tad, kad spēlēja varoņus, kam piemīt trūkumi, kuri ir ievainojami - ne traģiski, bet aizlauzti.

Un Diksons ir tieši tāds - viņa bijušais armijas biedrs seržants Nikolajs, kā arī pēc tam Lorela uzsver, ka viņš ir labs cilvēks. Tikai kļūst agresīvs, kad dzer. Rodžers Eberts apgalvo, ka Diksonam piemīt Doktora Džekila un Mistera Haida duālisms - arī viņā mīt briesmonis, kurš barojas no riebuma pret sevi, un šis riebums saindē gan scenārista profesionālo, gan privāto dzīvi.

Savā jaunajā scenārijā Diksons Stīls ir uzrakstījis tekstu, kuru nezinot, kur ielikt. Viņš to nocitē Lorelai, kad abi brauc mājās pēc tam, kad sieviete ir pieredzējusi sava mīļotā tumšo Mistera Haida pusi: “Es piedzimu, kad tu mani noskūpstīji. Es nomiru, kad tu mani pameti. Es dzīvoju tās pāris nedēļas, kamēr tu mani mīlēji.” Šis ir reizē precīzs "film noir" mīlasstāstu raksturojums, un reizē arī Diksona spēja zemapziņā paredzēt arī savu nākotni.

1999. gadā Amerikas Filmu institūts izvēlējās Hamfriju Bogartu kā Amerikāņu klasiskā kino dižāko vīriešu dzimtes zvaigzni. Savas karjeras laikā viņš ir nofilmējies vairāk nekā 80 filmās, turklāt vienmēr augstā cieņā turējis disciplīnu. Ieradies uz laukuma laicīgi un vienmēr sagatavojies - kā jau īsts profesionālis.

Vairāk un plašāk šeit!