Laila Pakalniņa: Vissarežģītāk bija ar mākoņu ķeršanu

Šopavasar svinam britu režisora Maikla Pauela satricinošās filmas "Toms lūriķis" 60. gadskārtu – tā provocē salīdzināt kinooperatora aci ar nāvējošu ieroci. Tikām vēl nebijis eksperiments latviešu kino ir pati jaunākā Lailas Pakalniņas filma "Spogulī", kuras pirmizrāde vēl tikai gaidāma – šeit kamerai piešķirts mobilā tālruņa jeb spoguļa skatpunkts. Savukārt agrārā konstruktīvisma paraugs latviešu kino ir viņas filma "Pirmais tilts", kas šajās dienās piedzīvojusi tiešsaistes pirmizrādi festivālā "Visions du Réel".

Filma "Toms lūriķis" vēsta par kādu vīrieti – kinoamatieri un operatora asistentu Marku Bēmu, kurš ir pārņemts ar nepieciešamību fiksēt ar savu rokas kameru dažādas viņu satraucošas un uzbudinošas ainas.

Marku vajā traumatiskas atmiņas par bērnību, kad viņa tēvs, ievērojams psihoterapeits, mēdza praktizēt visai neētiskus eksperimentus – negaidīti modināt mazo dēlēnu, lai uzfilmētu viņa baiļu reakcijas.

Bailes, šausmas ir emocijas, kas pēc tam fascinējušas Marku visu dzīvi. Viņš ir izstrādājis īpaši izsmalcinātu, kinematogrāfisku veidu, kā nogalināt savus upurus, skaistas sievietes. Šis inovatīvais un šausminošais ierocis ir teju saplūdis ar viņa, kinooperatora skatienu. "Toms lūriķis" iegājis tautas valodā kā apzīmējums skopofilijai jeb vuārismam – procesiem, kuros bauda tiek gūta, kādu slepus novērojot, uzlūkojot kā iekāres objektu. Britu kino teorētiķe Lora Malveja uzskatīja, ka šī kāre, ziņkāre redzēt ir kino valdzinājuma pamatā – ka tas ir seksuāls instinkts, kas koncentrēts skatienā (ja runājam par periodu, kad kino noteicošais bija "male gaze" jeb vīrieša skatiens).

Sonora Broka: Filma "Spoglī" tapusi selfiju stilistikā. Kamera šeit it kā aizstāj mobilo tālruni jeb spoguli, kurā veras varoņi, un skatītāji savā ziņā kļūst par kameras aci. Vai mēs, kas atradīsimies kameras otrajā pusē, atsaucoties uz Maikla Pauela filmu, arī nekļūsim savā ziņā par tādiem kā novērotājiem, par Tomijiem lūriķiem?

Laila Pakalniņa: Nebiju iedomājies šādu pavērsienu... Jā un nē. Tad jau mēs visi esam lūriķi, lietojot "Instagram" un "Facebook", jo mēs tur redzam tik daudz selfiju... Neskatoties uz to, ka šķietami tā ir cilvēka saruna pašam ar sevi, selfijs tomēr domāts citu patērēšanai. Tā, manuprāt, ir atšķirība no lūriķa.

Kino vienmēr bijis cieši saistīts ar skatienu jeb redzējumu. Kā tas veidojas tavās filmās – vai tas ir operatora vai režisora skatiens? Vai arī – kopdarbs?

Vienkāršāk laikam būtu pateikt, ka tas ir kopdarbs, bet tas, protams, ir daudz komplicētāk. Kā tas notiek aktierfilmās, ir vieglāk izskaidrot. Jo uzrakstu to, ko redzu – faktiski jau rakstu kadrējumu. Ir ļoti viegli uzzīmēt kadrējumu pēc tā, kā pierakstu kadru jau scenārijā, un nākošais posms ir, ka mēs tam ejam cauri ar operatoru, kurš vēl pieliek klāt savu redzējumu. Laukumā, protams, ir korekcijas.

Bet dokumentālajā kino nosacījums ir tāds, ka jāstrādā ar operatoru, par kuru esmu pārliecināta – viņš redz tāpat kā es un vēl mazliet labāk.

Kā tas ir – strādāt kopā, pārliecinājos, kad Rīgā meklējām filmēšanas vietas filmai "Karote". Vispirms ar Gintu izbraukājām vietas, kur apmēram varētu braukt un filmēt. Nostājāmies kādā vietā Vecdaugavā, kaut kur pie sliedēm, un Gints fotografēja tieši tādā formātā, kā mums tas kadrs varētu izskatīties filmā. Kādā brīdī es viņam saku – uztaisi vienu, kur tā māja ir pa vidu, bet tas koks – tur, un viņš man saka – hallo, es jau nupat tieši to uztaisīju...

Pilnu intervijas tekstu lasiet šeit!