Komponistam un pedagogam Jurim Karlsonam jau kopš jaunības piemīt ekstravagance - gan ģērbšanās stilā un manierēs, gan arī mūzikā. Viņš bijis ļoti mērķtiecīgs un neatlaidīgs, un pats atzīst, ka tieši radošais darbs visu mūžu bijis pats galvenais, lai gan vienmēr viņam esot piespēlēti arī dažādi amati, kas jāpilda: no tiem svarīgākie bijuši Dailes teātris Muzikālās daļas vadītājs un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors. Tad nu viņš cēlies sešos no rīta un strādājis...

Beidzamajā laikā vairākās intervijās komponists izteicies, ka viņam ļoti nepieciešams klusums un miers, un to viņš ir radis Zosēnos, "Kalna oļu" mājās, kuras no grausta viņš izveidojis par skaistu, jauku oāzi - komponists pats kopj savu puķu dārzu, pļauj mauriņu, un, lai cik jocīgi tas nebūtu, viņam milzīgu gandarījumu un arī iedvesmu sagādā ravēšana!

Kā stāsta pats komponists, tieši ravējot viņam radušās daudzas skaņdarbu ieceres, jo vispār viņš savus skaņdarbus vispirms izauklē galvā un tikai tad liek uz papīra, pie tam joprojām raksta ar zīmuli uz nošu papīra, nevis datorā.

Kaut dažiem šķiet, ka Juris Karlsons pēc savas būtības ir nepieejams, patiesībā viņš ir ļoti sirsnīgs un humora pilns cilvēks, un viņa sirsnība izpaužas ne tikai attieksmē pret cilvēkiem, bet arī pret dabu un dzīvniekiem. Ja agrāk viņa favorīti bija suņi, beidzamajā laikā tie ir kaķi. Šobrīd Jurim īpaši mīļa ir meinkūna šķirnes kaķene, kurai pasē esot rakstīts Gudruna Freija Karlsone. Uzticamo draudzeni viņš sirsnīgi dēvē gan par saulīti, gan par skaisto "pudeļu birsti", turklāt mince esot gluži kā sunītis - ļoti sargājot savu saimnieku, tāpēc reizēm nopelnot mīļu iesauku "krancis"...

Un vēl Juris Karlsons ir režīma cilvēks. Arī laukos dzīvojot, komponists laiku ir sadalījis jo strikti - kad ir kafijas pauze, kad - strādāšana pie nošpapīra, kad - ravēšana, kad - peldēšana. Un vispār viņš ir teicis, ka nevar izturēt, ja reizi nedēļā nevar paskatīties uz horizontu - uz tālumu, un tieši no savām lauku mājām viņš arī redz šo horizontu, un tas sagādā lielu gandarījumu.

(Stāsta Inese Žune)