"Jau vairākus gadus ir tā, ka koferis visu laiku ir kaut kur tuvumā, bet nevaru teikt, ka man tas nepatīk," teic vijolnieks Daniils Bulajevs, kurš šobrīd kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri Andra Veismaņa vadībā piedalās Latvijas koncerttūrē un studē gan Dārziņskolā, gan Vācijā.

Pirmie divi koncerti Latvijas koncerttūres ietvaros (Balvos un Limbažos) jau aiz muguras. Bet jau šovakar, 5. oktobrī, pulksten 19 LSO un Daniila saspēle iepriecinās klausītājus Jelgavas Kultūras nams. 13. oktobrī pulksten 19 koncerts izskanēs Talsu Tautas nams, bet 14. oktobrī - Liepājas koncertzāle Lielais dzintars / Concert hall Great Amber.

Šodien, brīdi pirms došanās uz Jelgavu, Daniilu Bulajevu "Klasikas" studijā aicinājusi Dina Dūdiņa-Kurmiņa, lai runātu gan par nākotnes studiju plāniem, īpašo instrumentu un pārcelto koncertu Vindzoras pilī, gan draugiem, kuri labprāt pieskata mājas mīluļus un, protams, Mendelszona Vijolkoncertu, ko Daniils atskaņo kopā ar LSO.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Dzīve uz koferiem jums bijusi jau no agras bērnības. Vijoļspēlei paralēli bija arī dejošana, bija paralēli studijas Dārziņskolā pie Nellijas Sarkisjanas un Maskavā, un tagad jau kādu laiku paralēli studijām Dārziņskolā ir studijas Vācijā. Vai ar septembri kaut kas ir mainījies?

Daniils Bulajevs: Nē, nē, joprojām mācos Dārziņskolā, kur šobrīd ir pēdējais - trešais kurss, un joprojām braukāju uz Vāciju pie sava profesora Petres Muntjanu. Jau vairākus gadus ir tā, ka koferis visu laiku ir kaut kur tuvumā, bet nevaru teikt, ka man tas nepatīk. Īpaši, piemēram, tagad, koncertu tūrē, kad vienā dienā koncerts ir vienā Latvijas galā, bet rīt - jau citā: tas ir ļoti patīkami, ka man ir tāda iespēja - braukt, muzicēt un mācīties.

Kā ar mācīšanos nākamajā gadā? Ar Dārziņskolu taču viss nebeigsies. Ir, protams, krietna kaudzīte ar konkursos iegūtajiem diplomiem. Kur studēsiet pēc Dārziņskolas?

Godīgi sakot, vēl grūti pateikt, jo es vēl domāju, uz kurieni un pie kā došos pēc gada, bet es arī diezgan domāju par mūsu Latvijas Mūzikas akadēmiju. Vai mācīties pie Terēzes Zilbertes-Ijabas. Līdz ar to pagaidām esmu tādās pārdomās par to, vai braukt kaut kur ārpus Latvijas vai nebraukt. 

Bet pilnīgi noteikti braukšana ir šodien uz Jelgavu. Pēc tam 13. oktobrī - uz Talsiem un 14. oktobrī - uz Liepāju. Tur būs arī Liepājas Simfoniskais orķestris ar savu programmu, bet jūs spēlēsiet Mendelsona Vijolkoncertu. Un, ja mūsu fonotēkā ir jau ieskaņots Mocarts, Paganīni un Sibēliuss, tad šķiet, ka ar Mendelszona līdz šim vismaz publiski jums nav bijusi nekāda saskarsme. Tieši ar šo viņa slavenāko vijolkoncertu.

Jā, tieši šo koncertu publiski vēl neesmu spēlējis - tieši tagad būs pirmā reize, kad es to publiski spēlēšu ar simfonisko orķestri. Bet man vispār šis gads ir diezgan pilns ar Mendelszona mūziku. Kad nodibināju savu kamerorķestri, mēs spēlējām Lielajā ģildē Mendelszona dubultkoncertu, kuru viņš uzrakstīja 14 gadu vecumā, ja nešaubos. Pēc tam Dzintaru koncertzālē spēlējām Mendelszona oktetu. Augusta beigās pasēdējām arī studijā un ierakstījām disku "Veltījums Mendelszonam", kur bija oktets un Pirmais vijolkoncerts, ko viņš, šķiet, uzrakstīja 13 gadu vecumā. Līdz ar to šis gads ir pilns ar Mendelszona mūziku. Esmu no citas puses sev atklājis šo komponistu.

Vasaras sākumā intervijā teicāt, ka pirmajā vietā no visiem romantiskajiem koncertiem jums ir Sibēliusa koncerts un neviens cits. Vai tagad, kad kārtīgi izstudēts Mendelszons, Sibēliuss varētu tiktu nogāzts no pjedestāla?

Baidos tomēr, ka nē. Jā, Mendelszonam ir fantastiska mūzika, bet - ja tieši no vijoklkoncertiem būtu jāizvēlas, joprojām palikšu pie sava mīļākā koncerta - pie Sibēliusa.

Kas īpašs ir Mendelszonā?

Tā grūti uzreiz atbildēt. Mendelszona mūzika mani fascinē ar savu vieglumu, fantastiskajām harmonijām. Kā viņš uzrakstījis savu populāro Otro vijoļkoncertu - cik fantastiska tur ir instrumentācija, cik vieglas, skaistas tēmas! Un to man bija diezgan grūti izdarīt - lai nepazaudētu vieglumu, bet nepazaudētu arī visus pārdzīvojumus un ieliktu jūtu pasauli mūzikā. Bet domāju, ka man izdevās to paveikt un klausītāji to varēs dzirdēt arī koncertos. 

Vairāki koncerti jau izskanējuši. Vai no reizes uz reizi skatījums uz Mendelszonu mainās? Vai ir iespējams brīvi ļauties konkrētā brīža lidojumam un kaut ko pamainīt? Jo Andris Veismanis un Liepājas Simfoniskais orķestris noķers un sapratīs no pusvārda.

Protams! Ar Andri ir fantastiski spēlēt kopā, jo viņš milisekundes laikā visu sapratīs, ieraudzīs, sadzirdēs un uzreiz reaģēs. Arī Liepājas Simfoniskais orķestris ir brīnišķīgs - pēc diriģenta žesta uzreiz reaģē. Protams, jebkuru koncertu, ar kuru tu kāp uz skatuves, tu spēlēsi dažādi. Tu kaut kā nemanāmi uz skatuves atradīsi vai nu jaunas dinamiskās lietas, vai jaunas nianses, vai vispār kaut ko jaunu izdomāsi - kaut kā paspēlēties uz skatuves. Ir ļoti svarīgi, lai mūziķi katru reizi spēlētu dažādi, lai eksperimentētu, domātu, meklētu. Tas ir vissvarīgākais mūsu profesijā - nevis vienkārši iemācīties spēlēt visu mūžu vienu interpretāciju. Svarīgi visu laiku domāt, meklēt, un tā mūziķiem ir izcila iespēja - vienā koncertā var tik daudz ko atrast! Tā ir fantastiska sajūta - kad Liepājas orķestris un Andris Veismanis visu ķer uz vietas.

Vai meklēšanas un atrašanas procesā palīdzēja arī ieraksti? Kas vispār ir jūsu etalons Mendelszona Vijolkoncerta interpretācijā? 

Ierakstus daudz neklausījos. Šis koncerts ir tik ļoti populārs - katrs mūziķis cenšas pat par daudz ielikt no sevis šajā mūzikā... Bet Mendelszons ir pilns ar savu vieglumu. Kad sāku mācīties to spēlēt, mēģināju maksimāli pieturēties tieši pie tā, ko viņš uzrakstījis savās notīs. Kāpēc vispār kāds koncerts vai jebkurš skaņdarbs kļūst populārs? Tāpēc, ka katrs to spēlē, mēģinot no sevis vēl kaut ko ielikt, vēl kaut ko izdomāt, un beigās no paša komponista tur maz kas paliek. Līdz ar to ierakstus daudz neklausījos, paklausījos tikai, lai būtu kaut kāda saprašana, kā ar orķestri tas skan tieši dinamiskajā vai akustiskajā ziņā - tieši faktūras ziņā. 

Ir zināms, ka Mendelszona Vijolkoncerta pirmatskaņojums tika atskaņots uz Gvarnēri būvētās vijoles, un instruments vijolniekiem ir ļoti, ļoti svarīga darba sastāvdaļa. Kāds jums pašam šobrīd ir instruments?

Esmu ļoti pateicīgs Floriana fondam no Londonas - viņš ir fantastisks meistars, kuram ir savs fonds, un viņš pirms trim gadiem man iedeva fantastisko Galjāno instrumentu. Esmu ārkārtīgi pateicīgs viņam, ka man ir iespēja tagad spēlēt uz tāda līmeņa instrumenta. Un ļoti ceru, ka man šo instrumentu tuvākajā laikā "neatņems".

Bet beigu datums šai sadarbībai nav iezīmēts? 

Diemžēl ir, man vajadzēja atdot šo instrumentu pirms gada, jo tas bija kā balva vienā konkursā - uz diviem gadiem saņēmu šo instrumentu. Bet esmu viņam ļoti pateicīgs, ka viņš man pagarināja šo datumu vēl uz gadu. Ļoti ceru, ka sadarbība mums turpināsies: jau ceturtais gads, kopš spēlēju šo fantastisko itāļu meistara instrumentu, un es jau vairākus šī instrumenta knifus zinu un mēģinu uzzināt vēl vairāk, kā un ko tas var. Ļoti ceru, ka tas viss nebeigsies tuvākajā laikā.

Tad varbūt jāskatās uz nākamajiem konkursiem, kur atkal laureātam tiek balvā instruments? Vai vispār jūsu dienaskārtībā ir kāds konkurss? 

Decembrī lidošu uz Singapūru, uz lielo starptautisko konkursu, uz kuru man vajadzēja lidot šīgada janvārī. Toreiz aizlidoju, bet bija kovids, un, lai tiktu uz Singapūru, man diemžēl divas nedēļas vajadzēja sēdēt citā valstī, jo Latvija bija Singapūrai slēgta. Ar mammu divas nedēļas sēdējām Barselonā, jo tā bija vistuvāk Singapūrai. Bet diemžēl divas dienas pirms konkursa to atcēla, pārceļot to uz decembri... Bet ar instrumentiem ir problēma. Mūziķim vajag savu instrumentu, lai nebūtu atkarīgs no brīža, kad tev pateiks - viss, paldies, atdod nu instrumentu, jo mums ir jauns laureāts vai vienkārši mums to vajag atpakaļ. Tā diemžēl ir milzīga problēma, jo labi instrumenti maksā daudz, un mūsu valstī nav tādas kolekcijas. Ļoti ceru, ka viss izdosies un galu galā būs labi.

Vai nebaltām dienām kaut kur skapī stāv rūpīgi nolikta pirmā lielā vijole?

Protams, man ir savs instruments, diemžēl pēc Galjāno instrumenta to paņemt rokā... Tos vienkārši nav iespējams salīdzināt. Jo savu instrumentu - vienu vienīgo - es arī vinnēju konkursā, un tas bija, šķiet, pirms pieciem gadiem. Būtu diezgan bēdīgi un grūti atgriezties pie tāda līmeņa instrumenta...

Septembra beigās jums vajadzēja spēlēt Vindzoras pilī - uzstāties kopā ar orķestri Filarmonia un spēlēt Sibēliusu. Vēl pavasara sākumā tika teikts, ka klāt, iespējams, būs pati karaliene Elizabete II. Šis koncerts 30. septembrī nenotika. Vai iespējams jau pateikt klausītājiem, kad šis koncerts notiks - vai tas ir pārcelts vai atcelts?

Diemžēl negaidītās situācijas dēļ šo koncertu pārcēla uz ziemas beigām vai pavasara sākumu. Zālē, cik saprotu, sēdēs jaunais karalis - Čārlzs III. Kad tiks precizēts datums, uzreiz to paziņošu.

Pat ja tajā laikā būs Dārziņskolas izlaiduma polonēze, priekšplānā būs došanās uz Vindzoru? 

Protams, jo tāda iespēja mūžā ir tikai viena vienīgā. 

Bet kā jūs šo iespēju nopelnījāt? 

Uzvarēju starptautiskajā Vindzoras pils festivālkonkursā, kurā bija pārstāvēti visi stīgu instrumenti, izņemot kontrabasu. Tas bija konkurss, kas notika pagājušajā mācību gadā. Tajā ieguvu pirmo vietu un tā balva bija spēlēt karalienei. Diemžēl tagad karalienes vairs mūsu vidū vairs nav, būs jauns karalis. Otra balva ir diska ieraksts Anglijā. Sakarā ar to vajadzēs vēl kaut kad lidot uz turieni, lai ierakstītu disku.

Lai izdodas sekmīgi nokārtot arī visus pārējos eksāmenus gan Vācijā, gan arī Dārziņskolā, jo priekšplānā, izklausās, ir tikai un vienīgi mūzika. Bet vai jūsu paša dibinātais orķestris Davinspiro Camerata - dāvana sev pašam 18 gadu jubilejā - nav mazliet greizsirdīgs? Vai visos šajos daudzajos plānos, kuros ir konkursi un koncerti, ir kāda vietiņa, ko atlicināt šiem mūziķiem?

Protams! Nezinu gan, vai to var nosaukt par dāvanu, jo es jau diezgan ilgi domāju par šo soli. Esmu ļoti priecīgs par to! Kad domāju, kurus cilvēkus gribētu tajā uzaicināt, rezultātā izrādījies, ka gandrīz simtprocentīgi tas tā arī iznācis! Visi jaunie, ļoti talantīgie mūziķi ir no Latvijas. Daudzi absolvējuši Dārziņskolu, tāpat mums ir mūziķi no Jūrmalas mūzikas skolas - tagad vairāk nekā puse mācās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pirmo piecu mēnešu laikā kopš orķestra dibināšanas mums jau bija izskanējuši divi lieli koncerti! Esmu ļoti priecīgs, ka tā izdevās. Novembrī lidosim koncerttūrē uz Itāliju. Man plānos ir vairākas koncertprogrammas, bet tur diemžēl vajag sponsorus un cilvēkus, kuri palīdzēs, atbalstīs. Tagad esam viņu meklējumos, jo saprotu, ka tas vienkārši nav iespējams - vienam pašam to visu izdarīt. Ļoti ceru, ka tuvākajā laikā mēs parādīsimies vai nu Latvijas koncertzālēs, vai arī kaut kur ārpus Latvijas.

Starp citu, zinu, ka Davinspiro Camerata jūsu domubiedri ir patiešām ļoti labi draugi. Daži pat ir ar mieru izmitināt pansijā jūsu bruņurupuci, kad esat devies ārpus Latvijas. Vai tagad viņš atceļojis atpakaļ pie jums?

Diemžēl nē, bruņurupucis ir miris... Bet jā - Klintas ģimene visu laiku man izpalīdz, pie viņiem tagad dzīvo manas mammas šinšilla. Diemžēl mēs tik daudz braukājam ārpus Latvijas, ka tas vienkārši nav iespējams - braukāt šurpu turpu, ja mājās ir dzīvnieki. Mums ar Klintu ir fantastisks kontakts arī ar galveno orķestra koncertmeistaru Andri Jegorovu, kurš ir gan vijolnieks, gan pianists.

Tad viens no jautājumiem anketā, uzņemot jaunus dalībniekus orķestrī - vai vajadzības gadījumā viņi varēs pieskatīt mājdzīvniekus?

Protams, tas ir viens no vissvarīgākajiem aspektiem! (smejas) 

***

Talantīgā, 18 gadus vecā vijolnieka Daniila Bulajeva un Liepājas Simfoniskā orķestra satikšanās uz vienas skatuves ir sen gaidīts notikums. Pēdējā kopīgā muzicēšanas reize bija Liepājā 2018. gadā, taču vijolnieka meistarība aug ar katru dienu, un kopš šīs tikšanās viņš 2020. gadā tika nominēts Lielajai mūzikas balvai kategorijā “Gada jaunais mākslinieks”, kā arī piedalījies dažādos mūzikas festivālos daudzās pasaules vietās, iegūstot augstākos novērtējumus arī starptautiskos konkursos.

Daniils Bulajevs vijoļspēli ir apguvis Nellijas Sarkisjanas klasē Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Instrumentu izvēlējies četru gadu vecumā, Gidona Krēmera uzstāšanās iedvesmots, un jau piecu gadu vecumā pirmo reizi kā solists koncertējis kopā ar kamerorķestri. Plašāku rezonansi sabiedrībā izpelnījās Bulajeva uzstāšanās kopā ar orķestri “Kremerata Baltica” 2014. gadā, kur tika atskaņots Georga Pelēča skaņdarbs “Plaukstošais jasmīns”.

Diriģenta Andra Veismaņa vadībā Liepājas Simfoniskais orķestris un Daniils Bulajevs atskaņo Fēliksa Mendelszona Vijolkoncertu.

Tā kā ģeniālais vācu komponists bija harmonisks un gaišs cilvēks, un tāda ir arī  viņa mūzika, tad izmisuma un pasaules sāpju tajā neatrast. Viņš neslēpa, ka komponējot domā par plašu klausītāju loku, kura gaumi vēlējās audzināt – novērst no jūsmošanas par ārišķīgu virtuozitāti. Kritizējot šādus skaņdarbus, kuri, viņa vārdiem, “pakļauj riskam mūsu nabaga ausis”, Mendelszons bija kategorisks – “lai man nestāsta, ka to vēlas publika. Arī es esmu publika un gribu pretējo”.

Koncerts vijolei un orķestrim miminorā to apliecina jo spilgti un ir pretpols tiem 19. gadsimtā daudz tapušajiem tukšas spozmes opusiem, par kuriem Šūmanis savulaik ironizēja, ka to autori vispirms sacerējuši virtuozās pasāžas un tikai tad domājuši, kā lai aizpilda pārējo.

Koncerta programmā iekļauta arī uvertīra vienai no populārākajām Volfganga Amadeja Mocarta operām – "Figaro kāzas" un pirmais Pētera Čaikovska simfoniskais darbs – simfonija "Ziemas sapņi".