Piektdien, 14. maijā, Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" savu 140. sezonu noslēgs Liepājas Simfoniskais orķestris. Pie diriģenta pults būs tā galvenais diriģents Gintars Rinkevičs, un programmā līdzās Johannesa Brāmsa Pirmajai simfonijai skanēs arī Sergeja Rahmaņinova Ceturtais klavierkoncerts. Solists būs Vestards Šimkus, ar kuru tiekamies arī "Klasikas" vilnī.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Gintaru Rinkeviču uz skatuves kopā nebūsit pirmoreiz. Vai atgriešanās Liepājā ir kā sava veida atgriešanās mīļajās mājās?

Vestards Šimkus: Noteikti, jo mēs visi esam kurzemnieki, un tas ir jauki. Un vēl, protams, ir jauki atgriezties fantastiskajā koncertzālē "Lielais dzintars".

Un patiešām liels prieks atkal spēlēt kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri, kas nu jau vairāk nekā 10 gadu garumā ir tas Latvijas orķestris, kas mani kā solistu aicinājis uzstāties kopā visbiežāk.

Kopā spēlēts gan Grīgs, gan Rahmaņinovs, gan Haidns un Mocarts, arī Gēršvins, Dzenītis un Ratniece. Vestard, nav noslēpums, ka Sergejs Rahmaņinovs pianistiem ir viens no komponistu komponistiem. Vai jums pašam atmiņā vēl ir pirmā sastapšanās ar Rahmaņinovu?

Mana pirmā sastapšanās ar Rahmaņinovu bija nevis kā ar komponistu, bet gan pianistu. Tas bija kādas vecas skaņuplates ieraksts, ko desmit gadu vecumā atklāju mūsu mājas mazajā fonotēkā, ko bija ierīkojis tētis. Tajā bija arī skaņuplate, kur Sergejs Rahmaņinovs spēlē dažādu komponistu mūziku - tur bija Lists, Šopēns, Bēthovens.

Klausījos un tas patiešām bija tas klikšķis, kad sapratu - man rodas jautājums, kāpēc es tā neprotu.

Jo tas, kā Rahmaņinovs frāzē, artikulē, pedalizē, kāds ir viņa temporitms, kad viņš spēlē - tas ir kaut kas tik pārdabisks un pārcilvēcisks, ka man ļoti, ļoti gribējās to izzināt un vismaz daļiņu no tā visu apgūt.

Vēlāk, protams, sāku spēlēt Rahmaņinova mūziku - tas bija kādus trīs gadus vēlāk.

Kad man bija trīspadsmit, sāku spēlēt pāris Etīdes-gleznas, pārliecinoties par to, ka Rahmaņinovam acīmredzot patiešām ir bijusi leģendāri liela roka. Par laimi, arī man nebija nekāda mazā, līdz ar to Rahmaņinova faktūras jau no pirmajām dienām šķita īpaši ērtas un pianistiskas.

Rahmaņinova mūzika pianistam, ja vien viņam ir liela roka, patiešām ir ērtākā no visu pārējo komponistu mūzikas.

Jūsu repertuārā ir gan Rahmaņinova Trešais klavierkoncerts, gan arī Rapsodija par Paganīni tēmu, bet vispār jau tas Rahmaņinova Ceturtais klavierkoncerts solminorā ir tāds, kam pianisti mēdz pietuvoties retumis. Kas pirmais izlēma par labu Rahmaņinova Ceturtajam - Liepājas Simfoniskais orķestris vai tomēr jūs pats?

Ierosme nāca no manis, jo šis nu ir klavierkoncerts, kas manā vēlmju sarakstā ir gulējis diezgan ilgi - jau gadus divdesmit vismaz. Un man ļoti liels prieks, ka beidzot tas realizēties.

Ceturtais ir klavierkoncerts, kuru man visbiežāk no visiem Rahmaņinova klavierkoncertiem vienkārši ir paticis klausīties - ļoti, ļoti.

Manuprāt, tā ir skaista, interesanta, mazliet neparasta mūzika viņa daiļrades kontekstā, jo tajā ir vairāki džeza elementi. Koncerts ir tapis pagājušajā gadsimta divdesmitajos gados Ņujorkā. Līdz ar to, ka Rahmaņinovs ļoti mīlēja džeza mūziku, šajā skaņdarbā netipiski viņam izteiktais krievu romantisma raksturīgais patoss un emociju gūzma savijas ar filigrānu un akcentētu džeza estētiku. Tas viss kopā veido ļoti īpatnēju, savdabīgu kopainu, kura, manuprāt, strādā brīnišķīgi.

Rahmaņinova Ceturtais klavierkoncerts ir nepopulārs tāpēc, ka tam jau no paša sākuma bijusi slikta slava - proti, Rahmaņinovs pats nebija apmierināts ar šī klavierkoncerta sākotnējo versiju: viņš pats uzskatīja, ka tas nav izdevies darbs. Kritiķi viņam piebalsoja.

Kad noklausījos klavierkoncerta pirmās versijas ierakstu, jāatzīst, ka arī es pats piebalsoju šiem kritiķiem, jo tiešām šis darbs ir tāds, kurā šķiet - visa kā drusciņ ir par daudz. Jo tēmu ir ļoti daudz, tās attīstās dažādos virzienos vienlaicīgi, un šķiet, ka tur ieviesusies tāda kā liekvārdība, kaut gan idejas taču ir ļoti labas. Rahmaņinovs to pats lieliski saprata un pārstrādāja klavierkoncertu otrajā un pat vēl trešajā versijā, un trešo versiju tad arī spēlēšu Liepājā. Tā ir visbiežāk atskaņotā versija, kas patiešām, manuprāt, ir nevainojama, tiešām spoža. Tēmu tur ir mazāk, toties tās attīstās ļoti vienmērīgi, plūdumā uz priekšu, forma ir daudz savāktāka. Arī Rahmaņinovs pats galu galā ieskaņoja tieši šo versiju, un šo Rahmaņinova ierakstu es ārkārtīgi mīlu. Tas ir kaut kas, ko esmu klausījies neskaitāmas reizes un uzskatu to par vienu no pieciem labākajiem pianisma vēstures ieskaņojumiem.

Vai pamazām iezīmējušies arī kādi nākotnes plāni, cik nu šobrīd vispār kaut ko var droši plānot.

Nākotnes plāni iezīmējas nemitīgi, bet tie visu laiku mainās. Lielākā daļa šīs sezonas koncertu man palika uz jautājuma zīmes - tie vai nu tikuši pārcelti uz nenoteiktu laiku vai atcelti vispār. Šis noteikti nav priecīgs laiks šajā ziņā. Šobrīd nevaru apsolīt, taču plānā man ierakstīts, ka nākamais koncerts pēc Liepājas koncerta paredzēts 5. jūnijā Rīgas festivālā, kurā esmu paredzējis spēlēt prelūdiju un fūgu programmu - tās būs Šopēna, Skrjabina, Debisī un Gēršvina prelūdijas, kā arī Baha, Šostakoviča un manis paša komponētas prelūdijas un fūgas.

Varbūt rimtie mēneši ļāvuši ja ne sastapties ar klausītājiem, tad bagātinājuši līdzšinējo repertuāru?

Jā, arī Rahmaņinova Ceturtais klavierkoncerts bagātinājis manu repertuāru. Tieši pirms gada to sāku mācīties, un pagājušā gada novembrī to nospēlēju Viļņā kopā ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri. Protams, ka šis ir laiks, kad atliek vien sēdēt mājās un strādāt ar sevi. Šis ir laiks, kad esmu diezgan daudz komponējis un pierakstījis savus jau agrāk sakomponētos skaņdarbus mazliet pārstrādātās versijās. Protams, esmu iemācījies daudz jaunu skaņdarbu un ceru, ka beidzot būs iespējas šos skaņdarbus atkal spēlēt klausītājiem.