Vecais stāsts par mīlestību. Saruna ar komponistu Kristu Auznieku Ņujorkā

Komponists Krists Auznieks uzskata, ka ir urķējamie darbi, kuru rakstīšanai nepieciešama pātaga, un ir domājamie darbi, kuru sacerēšana ir kā balva. Pandēmijas laiku viņš izdzīvo Covid-19 plosītās Amerikas lielpilsētā Ņujorkā, taču jūtas lieliski, jo ir ļoti daudz darāmā – gan kā pasniedzējam, gan kā skaņradim, un arī ārpus darba ir daudz jauku un radošu lietu. Turklāt Auzniekam laika pietiek visam! "Ar laiku kā ar labu draugu sarunājos, un mēs izlemjam kopā, kā tā dzīve turpinās," saka komponists.

Krists Auznieks: Esmu viens no tiem retajiem cilvēkiem, vismaz Ņujorkā, kas gandrīz vai priecājas par tādu dzīvesveidu –

varbūt tas latvieša viensētas gēns man izlīdis ārā, jo ir tik patīkami atrasties vienā vietā ilglaicīgi.

Nedēļā ietaupu divpadsmit, četrpadsmit stundu, sabiedriskajā transportā nebraucot uz visām universitātēm, kurās pasniedzu. Arī tikšanās ir efektīvākas interneta veidā, lai gan galīgi neesmu priecīgs par visu šo bezpersoniskumu. Nav tā, ka es cerētu – šī būs nākotne. Nepavisam nē. Bet tajā pašā laikā

ir atsvaidzinoši būt sevis paša teritorijā un netikt iztraucētam lielākā laika plūsmā. Tur ir kaut kāds skaistums.

Man šķiet, ka daudziem cilvēkiem, kuri man apkārt Ņujorkā un kuri ir tik ļoti atkarīgi no aktivitātes, tāda patīkama vai nepatīkama drudža, ir vērtīga tāda pašattīrīšanās – šobrīd cilvēki piespiesti sēdēt mājās un uzdot sev lielākus jautājumus, nekā viņiem pieticis laika uzdot pēdējos gadus. Protams, man paveicies ar to, ka itin visos darbības laukos man viss ir kārtībā, bet zinu, ka ļoti, ļoti daudziem māksliniekiem tā nav.

Tādā ziņā ir grūti vienam sēdēt mājās un svinēt, kamēr apkārt ir tik daudz skumju.

Tā ka morālais prieks par lielo jautājumu uzdošanu vienlaicīgi ir aizēnots ar praktiskajām lietām – cilvēkiem jācīnās ar iztikšanu, un esmu ļoti pateicīgs, ka esmu tādā vietā, kur vismaz par pamatlietām man nav jāuztraucas.

Signe Lagzdiņa: Kāds ir vispārējais noskaņojums Ņujorkā? Ziņās lasām šokējošos skaitļus, un liekas, ka ārā iziet noteikti nevajadzētu...

Kā jau parasti, ziņas un skaitļi nav cilvēki. Realitātē uz savas ādas tas izjūtams daudz mazāk. Aizvakar abi ar draugu bijām aizgājuši pastaigā uz Centrālparku – bija saulaina diena. Protams, visiem ir jāvalkā maskas un jāietur distance, bet Centrālparks bija pārbāzts, jo cilvēki ir izsalkuši pēc saredzēšanās, lai arī visi drošības pasākumi tiek ievēroti. Bet tajā pārbāztajā parkā bija gandrīz vai svinīgs noskaņojums, jo tā vienkāršā saulainā diena pēkšņi bija pārvērtusies par gandrīz vai Dziesmu svētkiem... Ja ikdienā tas būtu kaut kas ļoti parasts, šajā situācijā tā kļuva par svētkiem.

Vai Ņujorkā svinējāt arī 4. maiju?

Jā, svinēju kopā ar Kristu un Reini Dzudzilo tieši šādā pašā satikšanās veidā – tīmeklī. Mums visiem bija balti krekli mugurā. Runājām gan par latviskumu, gan par amerikāniskumu, par projektiem un sevi, turklāt runājām latviešu valodā, un tā jau pati par sevi ir svētku svinēšana.

Jums ar Kristu un Reini top projekts, kas būs visai jaudīgs.

Tas ir projekts, par ko esam domājuši jau ilgāku laiku. Jākonsultējas ar producentiem, cik daudz par to drīkstu runāt, bet, ja Covid-19 atļaus, tas notiks nākamā gada aprīlī. Tas ir liels projekts, kas sākās ar darbu "Uguns un Roze", ko uzrakstīju orķestrim "Sinfonietta Rīga". Tā ir daļa no topošā lielā darba. Tiek vēl rakstīta mūzika klāt un plānota ļoti iespaidīga scenogrāfija, piesaistīti citi mākslinieki.

Daudzi mūziķi šajā laikā rīko koncertus tīmeklī – vai arī tu tiem seko līdzi, piedalies un atbalsti?

Jāsaka godīgi –

pasniedzu kontrapunktu Montklēras Universitātē tiešsaistē un pavadu tik daudz laika šajā virtuālajā teritorijā, ka, tiklīdz esmu visu izdarījis darba jomā, pēdējā lieta, ko vēlos, ir sēdēt vēl ilgāk pie datora.

Zinot vēl to, ka arī lielāko daļu komponēšanas procesa pavadu pie datora... Arī koncertu skatīšanās internetā man nesagādā baudu skaņas kvalitātes dēļ. (..) Labāk uzlieku ierakstu, par kuru zinu – būs skaisti. Tad jau daudz labprātāk ar savējiem spēlēju galda spēles – tas man sagādā daudz lielāku baudu nekā klausīties interneta meldijās.

Interviju pilnā apjomā lasiet LSM!