31. martā Lielajā ģildē un tiešraidē LR3 "Klasika" un 1. aprīlī Ventspils koncertzālē "Latvija" Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris sava galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā piedāvās koncertu ar Riharda Štrausa un Alfrēda Šnitkes mūziku programmā. No Riharda Štrausa skanēs simfoniskā poēma “Dons Žuans”, fantāzija no operas “Sieviete bez ēnas” un svīta no operas “Rožu kavalieris”, bet Alfrēda Šnitkes Trešajā Concerto grosso divām vijolēm un orķestrim solisti būs Darja Smirnova un Georgs Sarkisjans.

Par gaidāmo notikumu diriģentu izvaicā Dāvis Eņģelis.

Trīs gadus pēc simfoniskās poēmas „Dons Žuans” pirmatskaņojuma kāds kritiķis laikrakstā Boston Post rakstīja, ka Štrausam šajā darbā izdevies attēlot visu, izņemot mūziku. Viņš arī piebilda, ka Štrausa muzikālās domas nav diez ko augstu vērtējamas. Bet pagāja 11 gadi, acīmredzot kaut kas mainījās, un, vēlreiz noklasoties poēmu, tas pats kritiķis rakstīja, ka šī ir brīnišķīga mūzika. Turpretim viens no latviešu mūzikas apskatniekiem savulaik rakstīja, ka Štrausu ir viegli apbrīnot, bet grūti iemīlēt. Kurš no šiem raksturojumiem būtu tuvāks jūsu attiecībām ar Štrausa mūziku?

Manā gadījumā viss sākās ar Vāgneru. Štrauss bija tuvs Vāgnera sekotājs vismaz iesākumā. Viņa tēvs, mežradznieks Baireitas orķestrī Francis Štrauss pirmatskaņoja dažus no Vāgnera darbiem, bet viņš Vāgneru neieredzēja.  Kad Rihards Štrauss vēl bija zēna gados, tēvs viņu centās pasargāt no briesmīgā ļaunuma, kas viņaprāt bija Vāgners, bet, kā jau visi bērni, arī Štrauss darīja pilnīgi pretējo, aizraujoties ar Vāgnera mūziku gluži kā tas tolaik notika ar citiem, un joprojām Vāgners ir figūra, kuru nav iespējams ignorēt. Štrausa pirmās divas operas „Guntrams” un Feuersnot ir acīmredzamas Vāgnera imitācijas. Savukārt poēmu „Dons Žuans” sarakstīja 24 gadus vecs jauneklis, mazliet vecāks nekā es patlaban.

Štrauss bija tik apbrīnojams brīnumbērns, patiess ģēnijs, viņam tik labi padevās mūzika, ka viņš pārlieku daudz neietekmējās, nemainījās.

Protams, bija mirkļi, kad viņš pievērsās progresīvākai mūzikai. Operas „Salome” un „Elektra”, kas tapušas 20. gs. pašā sākumā, ir disonanšu lietojumā ekstrēmi mūzikas paraugi, pat šokējoši un dažviet atbaidoši darbi. Bet tad Štrauss uzraksta „Rožu kavalieri”, un tas skan absolūti svaigi. Poēmā „Dons Žuans” varam saklausīt praktiski visu, kam Štrauss vēlāk ies cauri. Tā nav visdziļākā mūzika pasaulē, bet tai arī nav tādai jābūt. Tas ir mūsu koncerta atklāšanas darbs, tajā ir daudz līksmes, un to ir grūti nospēlēt. Tā jau ir teju klišeja – poēmas ievadu spēlē visi vijolnieki katrā orķestra konkursā visā pasaulē.

Tad atskaņosim simfonisko fantāziju „Sieviete bez ēnas”. Ja vaicājat, kurš Štrausa darbs manā ieskatā ir visvērienīgākais, tā būtu mana atbilde. Protams, varam diskutēt, cik patiesi dziļa ir šī mūzika. Bet

vistuvākā no Štrausa man ir „Rožu kavaliera”mūzika.

Kad izskan pēdējās taktis poēmā „Dons Žuans” un sāc klausīties fantāziju „Sieviete bez ēnas”, liekas, ka šie divi darbi varētu sekot viens otram bez apstājas, bez aplausiem, kā divas nodaļas lielākā grāmatā.

Aplausi noteikti  būs jāvelta obojistam, kurš spēlēs skaisto solo partiju simfoniskajā poēmā. Bet es neuzskatu, ka starp „Donu Žuanu” un „Sievieti bez ēnas” ir jebkāda saistība. Patiesībā it nekāda. Kā skaņas impulss – varbūt. Dons Žuans duelī, zobena durts mirst, tā šī poēma beidzas. Ne gluži kā Mocarta variantā.

Ko domājat par simfoniskās poēmas žanru? Kā tam pieejat kā diriģetns? Piemēram, ja salīdzinām ar, teiksim, Bētovena simfoniju. 19. Gs. laba tiesa polemikas bija veltīta jautājumam, vai simfoniskā poēma ir pārāka par simfoniju, kā tas dažu ieskatā arī neapšaubāmi bija.

Protams, tas ir pilnīgi citādāk nekā Bēthovena simfonija. Ar „Donu Žuanu” iesāksim koncertu, ar to nevar koncertu noslēgt.

Štrauss ieviesa jaunu terminu Ton Dichtung, skaņu poēma. Pēc būtības tas nav īpaši atšķirīgs no Lista simfoniskās poēmas, bet Štrauss vēlējās tieši šādu formulējumu.

To vēlāk pārņēma Sibēliuss, vēl viens izcils simfonisko poēmu meistars līdzās Štrausam. Un varam teikt, ka līdzās Štrausa izcilajām operām „Dons Žuans” ir viņa pirmais meistardarbs. Pirms tam viņš sarakstīja poēmas „No Itālijas” un „Makbets”, bet tās reti kurš atskaņo. Pēcāk viņš uzrakstīja „Tilu Pūcesspieģeli” un „Nāvi un apskaidrību”, un vēl vēlāk tapa „Tā runāja Zaratustra”, kas ir pilnīgi cita mēroga darbs. Viennozīmīgs meistardarbs, starp citu, mēs to ar orķestri atskaņosim augustā, ļoti gaidu šo koncertu.

Tad Štrauss sarakstīja vēl divus apjomīgus darbus –„Donu Kihotu” un „Varoņa dzīvi”, tos varam uzskatīt par hibrīdiem starp skaņu poēmu un simfoniju. Tad paliek darbi, kur simfonija piesaukta pašā nosaukumā. Symphonia Domestica, viena no absurdi skaļākajām mūzikas lappusēm, kāda jebkad iestudēta – pie tam to neiestudē pārāk bieži – un „Alpu simfonija”, viņa izcilākais orķestra darbs manā ieskatā, viens no vislabākajiem skaņdarbiem vispār. „Dons Žuans” tam visam ir sākumpunkts. Protams, tā ir izteikti programmatiska mūzika, bet ar savu devu simfonisma. Tajā redzam Lista iedvesmotu sonātes formas pielietojumu. Tajā noteikti rodama ietekme no Lista Klaviersonātes. Dzirdam pirmo un otro tēmu, tad ir lēnā daļa, tad reprīze un koda. Līdzīgu formu atradīsim „Alpu simfonijā”.

Vēl pāris vārdus par Šnitki. Kā viņa Concerto Grosso sapas ar pārējās programmas kontekstu?

Nekāda konteksta nav. Šnitkes darbs te ir kā kontrasts. Šnitkes opuss rakstīts nelielam ansamblim un diviem solistiem.

Štrausa poēmu „Dons Žuans” varam saukt par pirmo ēdienu, tad skan fantāzija par operu „Sieviete bez ēnas”, tas ir liels steika gabals. Tad ir pārtraukums, un tad nāk Šnitke no pilnīgi citas pasaules, un noslēgumā ir deserts – „Rožu kavaliera” svīta – kā saldējums ar dekora ķirsīti.

Šnitke sarakstīja šo darbu 1985. gadā, un tas atspoguļo stilu, ko Šnitke dēvēja par polistilismu. Tas ir post-mālerisms, tas ir sajaukums no visa, ko vien vari iedomāties. Tas iesākas kā baroka mūzika. Divi solisti spēlē gluži kā baroka concerto grosso. Klavesīns spēlē ciparotā basa stilistikā. Mūzika iesākas kā baroka mūzika, bet tad sāk skanēt kaut kas pilnīgi cits. Kā tad Šnitke komponēja šo darbu – 1985. gadā apritēja 400 gadi kopš renesanses komponista Heinriha Šica dzimšanas, 300 gadi kopš piedzimuši Bahs, Hendelis un Skarlati, un 100 gadi kopš pasaulē nāca Albans Bergs. Šnitke paņēma visu šo komponistu vārdus un no tiem darināja dodekafon 12 skaņu rindu. Komponistu vārdi pārtop skaņu rindās. Tas ir ļoti interesanti.

Noslēgumā atgriežoties pie Riharda Štrausa: vai jums ir sanācis redzēt  operas „Sievete bez ēnas” iestudējumu uz skatuves?

Diemžēl nekad neesmu to redzējis dzīvē, bet to nodiriģēt pilnā garumā ir viens no maniem sapņiem. To reti iestudē milzīgā apjoma dēļ, arī koncertfantāziju bieži nespēlē, jo tā ir monstrozi liela, bet esmu priecīgs to šeit atskaņot.