Režisore un dramaturģe Margo Zālīte: Māksla ir sociāli veselīgas sabiedrības sastāvdaļa

"Tagad ir vairāk argumentu paskatīties, kas notiek ar cilvēku, ja viņu uz ilgāku laiku iesloga. Sākumā viņš priecājas, tad iekrīt depresijā, jo rezultātā viņam tik un tā vajag rezonēt ar otra klātesamību," saka Vācijā dzīvojošā režisore un dramaturģe Margo Zālīte, kura par savu vērtīgāko pandēmijas laika ieguvumu uzskata kājāmiešanas šarmu. Pat tiktāl, ka iecerējusi "gājteātra" projektu.

Dāvis Eņģelis: Tikko pārliecinājos, ka Poznaņas opera joprojām straumē tevis režisēto Dariuša Kšibiļska operu "Anhelli". Tas ir diezgan aktuāls darbs. Bet, domājot par tēliem, kurus esi uzlikusi uz skatuves, tu jau patiesībā te runā par daudz dziļāku un neatgriezeniskāku katastrofu un krīzi, kas varbūt pat mums vēl ir tikai priekšā. Kā tev pašai liekas, cik aktuāls ir tas darbs šobrīd?

Margo Zālīte: Ļoti, ļoti aktuāls! Kad Dariušs izvēlējās šo darbu, domāju – nu, labi, 19. gadsimta poļu autors... Bet tas arī bija tas pats laiks, tāpat kā šobrīd, kad cilvēki mēģināja iziet laukā no savas ikdienas un atgriezties paši sevī. Galvenais varonis Anheli izvēlas doties uz Sibīriju, satiek šamani, kurš ciniski viņam rāda pasauli, un varonis tam arī svēti tic. Šamanis atrāda visas civilizācijas neveiksmes, neizdošanos, un Anheli ierauga pasauli, atskatoties gan uz mūsu dīvainajām pieredzēm, ko esam veikuši pēdējos gadsimtos, gan arī to, kā doties tālāk. Tas man liekas ļoti aktuāli – kā mēs šobrīd jūtamies, kā esam saskatījuši visas kolonizācijas formas.

Mēs daudz runājam par melno kolonizāciju, Āfriku un Dienvidameriku, visiem globālajiem dienvidiem, bet nesaskatām, ka mums pašiem bija ļoti spēcīgs baltais koloniālisms – tas mums vēl ir asinīs un uz ādas ietetovēts ar balto tinti.

Tā arī mēs staigājam apkārt – vēl ar visām milzīgajām sāpēm, kas mums ir arī šeit, Eiropā un Baltijā, kur izteikti daudz sāpju, uz ādas ar balto tinti ietetovētas, līdzi nēsājas.

Piekrītu domai, ka šis vēl nav tāds pietiekoši liels šoks sabiedrībai, lai tā spētu mainīties uz labo pusi. "Rīgas laikā" bija rindiņa, ka pasaule būs tikai vēl netīrāka un vēl nevienlīdzīgāka. Kā tev šķiet, vai ir iespējamas kaut kādas pārmaiņas sabiedrībā?

Protams! Nākamos četrdesmit gadus negribu dzīvot ar domu, ka viss būs arvien sliktāk, jo citādi jau uzreiz būtu jābeidz dzīvot. Protams, ceru, ka ir atsevišķas iespējas – mēs varam vairāk ieklausīties zinātnē un zinātniekos, kas līdz šim tomēr tā nenotika.

Manuprāt, nākamā iespēja ir kultūras telpa – beidzot varētu iepūst vēju burās, atrast īstos vārdus un verbalizēt vēlmi, ar ko, piemēram, kultūra vienmēr ir nodarbojusies: mēs vēlamies turēties viens ar otru kopā, un gribam to darīt kvalitatīvi.

Pietiekami daudz laika pagājis – mēs zinām, kā cilvēkiem radīt kopības sajūtu. Zinātni un mākslu redzu kā iespēju, tomēr tas nebūs viegli. Bet vismaz tagad ir vairāk argumentu paskatīties, kas notiek ar cilvēku, ja viņu uz ilgāku laiku iesloga. Sākumā viņš priecājas, tad iekrīt depresijā, bet tik un tā viņam vajag rezonēt ar otru cilvēku, otra klātesamību. No ekonomikas viedokļa domāju, ka beidzies kapitālisma laikmets – tas šobrīd agonē un mēģina pats sevi pierādīt. Kādu laiku būs ļoti strauja recesija, kamēr cilvēki un ekonomika atkopsies. Bet ekonomika jau pati par sevi balstīta uz kalponību un otra cilvēka pakļaušanu, līdz ar to tā varētu būt trešā iespēj – atrast kādu komunālo ekonomiku un lēnām virzīties tās virzienā.

Interviju pilnā apjomā lasiet lsm.lv!