"Klavieres ir darbarīks. Tas ir mehānisks instruments, kas atbild mums tā, kā mēs tam pieskaramies. Un, ja mēs tam pieskaramies kā dzīvam cilvēkam, tas var mums atbildēt kā dzīvs cilvēks. Tas ir brīnums, kuru es noteikti neprotu izskaidrot," prāto pianists Vestards Šimkus. 4. jūnijā Melngalvju namā Rīgas festivāla ietvaros viņš atskaņos franču komponista Kloda Debisī 24 prelūdijas klavierēm.

Pianista Vestarda Šimkus vārds labi zināms ne tikai rūdītiem klaviermūzikas pazinējiem vien. Dēvēts par iedvesmojošu un fenomenālu, šarmantu un ekspresīvu, pārsteidzošu un oriģinālu, talantīgais melnbalto taustiņu pavēlnieks ar savu spēli sajūsminājis neskaitāmus klausītājus, tostarp prestižu starptautisku konkursu žūrijas un erudītus kritiķus kā dzimtajā Latvijā, tā tāltālās zemēs. 

Inta Zēgnere: Viens no mūsu sarunas pieturas punktiem būs Klods Debisī un viņa 24 prelūdijas, ko tu spēlēsi 4. jūnijā Melngalvju namā, taču vispirms pakāpsimies nedaudz atpakaļ uz aizvadīto laiku, kas nav bijis vienkāršs un joprojām tāds nav. Es, piemēram, ievēroju, ka ir mainījies pat tavs ārējais tēls. Kad ieraudzīju tavu fotogrāfu feisbukā, man likās, ka tas ir gandrīz vai gluži cits Vestards Šimkus, nekā tevi pierasts redzēt pirms tam. Vai tas nozīmē arī kādu iekšējo pārvērtību procesu, vai varbūt pievēršanos kam jaunam arī mūzikā? Vai arī tā vienkārši ir vēlme mainīt kaut ko, pie kā vizuāli ir pierasts?

Vestards Šimkus: Manām vizuālajām pārvērtībām noteikti nav nekāda sakara ar pēdējā laika notikumiem -

gluži vienkārši sagribējās, spēlējot klavieres, beidzot redzēt visus taustiņus. Man bija ļoti apnikusi situācija, ka nemitīgi vismaz kreisā acs tiek aizēnota ar matiem. (smejas)

Bez tam tagad man gluži vienkārši ir sajūta, ka mana galva ir drusciņ zaudējusi svaru, jo patiešām - tie mati bija diezgan smagi. 

Tagad vēl varētu lūgt tevi atskatīties uz kādām pēdējā laika aktualitātēm. Šis laiks, šie divi gadi, nu pavisam nav vienkārši bijuši arī tavā dzīvē. Pagājušajā gadā skaņu ierakstu kompānijā "Skani" tu ieskaņoji savu pirmo albumu ar savām kompozīcijām kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri, šogad šis albums nāca dienas gaismā. Kādi vēl notikumi ir bijuši aktuāli tev šajā laikā?

Esmu strādājis vēl pie vairākiem albumiem, un tie viens pēc otra tad arī turpmāko gadu laikā nāks klajā. Pārsvarā tā ir mana mūzika dažādos veidos. Piemēram, šogad jūlijā nāks klajā mans pirmais improvizētās mūzikas ieraksts, ko esmu veicis kopā ar brīnišķīgo ansambli Endless Roar, kura sastāvā muzicē saksofonists Arvīds Kazlausks, kontrabasists Staņislavs Judins un sitaminstrumentālists Džeikins Pusons.

Tā nu klajā nāks mūsu pirmais studijā ierakstītais albums, kas tika ierakstīts pirms gada, šeit pat Latvijas Radio 1. studijā. To klajā laidīs ierakstu kompānija "Jersika Records", un tā būs pilnībā improvizēta mūzika, kas tapusi ieraksta brīdī - nekas no tā nav iepriekš bijis sagatavots, nedz kā citādi samēģināts.

Tā ir brīvā improvizācija, kuru es šad tad mēdzu praktizēt gan kopā ar domubiedriem mūzikā, gan arī viens pas. Priecājos, ka tas beidzot tiek iemūžināts arī albuma formātā. Ir vēl vairāki citi albumi, kuros būs dzirdama gan mana mūzika, gan arī citu komponistu mūzika. Piemēram, Kloda Debisī Prelūdijas, kuras spēlēšu Rīgas festivālā, šogad augustā tiks ierakstītas Parīzē, studijas apstākļos. Tas būs albums, ko producē franču ierakstu kompānija "Artalinna", kas jau ir izdevusi vairākus manus pēdējos albumus. 

Kurš nonāca pie Kloda Debisī - vai tā bija kompānija "Artalinna", vai arī tas bija tavs piedāvājums viņiem - ka tieši Debisī tu gribi ieskaņot?

Tas viss notika kaut kā likumsakarīgi un dabiski, es pat nepateikšu, kuram pirmajam ienāca prātā šī ideja. Jo Kloda Debisī mūzika un viņa klavierspēles ieskaņojumi pēdējo gadu laikā man kļuvuši īpaši tuvi un nozīmīgi. Jau vairāku gadu garumā es katru pavasari daudzos piegājienos noklausos visus Kloda Debisī skaņdarbus. Tie ir dažādi skaņdarbi - tā ir kamermūzika, tā ir simfoniskā mūzika, protams, arī klaviermūzika.

Mani, protams, īpaši interesē tieši paša Kloda Debisī ieskaņojumi. Viņš ierakstījis daudzus savus klavierdarbus, tostarp arī vairākas savas prelūdijas, un viņa klavierspēlē es sadzirdu kaut ko tādu, ko es ļoti vēlos, lai tas turpinātu dzīvot arī mūsdienās, neskatoties uz to, ka šie ieraksti ir tapuši vairāk nekā pirms simt gadiem.

Tā ir klavierspēles estētika, kas man beidzamajos gados kļuvusi īpaši tuva un kuru es esmu iemīļojis, klausoties, piemēram, kā Aleksandrs Skrjabins spēlē savu mūziku vai kā Sergejs Rahmaņinovs spēlē savu mūziku, tāpat arī kā Klods Debisī spēlē savu mūziku. Tā ir estētika, kas mūsdienās vairs neeksistē un netiek uzskatīta par stilīgu vai modē esošu. Tā ir estētika, kas, protams, prasa arī ārkārtīgi lielu pianistisko meistarību un mākslinieciskās intuīcijas jūtīgumu, kas nav nemaz tik bieži sastopams, bet uz kuru cenšos tiekties un tiekšos droši vien visu atlikušo dzīvi. Bet jebkurā gadījumā šādi ieraksti - kā, piemēram, Kloda Debisī ieskaņojumi - ir tie, kas mani kā pianistu noteikti iedvesmo visvairāk un kurus tiešām klausos ar lielu uzmanību un interesi.

Man pat ir tāda viena īpaša vietiņa meža malā, kur mežs satiekas ar saulainu, skaistu pļavu. Tajā bieži vien ganās zirgi un brīnišķīgi spīd saule tieši pēcpusdienās, un tieši martā un aprīlī. Un tad es bieži vien aizeju tieši uz šo vietu, apsēžos uz viena celma un klausos Kloda Debisī prelūdijas.

Gadu no gada tas notiek, un tas ir kā tāds pavasara vēstnesis - man tas kļuvis par neatņemamu konkrēta gadalaika, konkrētas noskaņas, konkrētas diennakts gaismas sastāvdaļu. Un šī mūzika man savā ziņā palīdz arī ieraudzīt to pasauli, kas man apkārt, kaut vai vienu konkrēto ainavu kā gleznu. Jo arī paša Kloda Debisī mūzika ir skaņu gleznas. Un tā ir glezna, kas pasauli, kas man konkrētajā brīdī ir apkārt, ierāmē un iedvesmo sakoncentrēties uz visu, ko nu es tur apkārt tanī brīdī redzu, un aicina man to novērtēt - izbaudīt visā pilnībā un dažkārt ļauj sadzirdēt pašam savu mūziku.

Bet kas ir īpašs paša Kloda Debisī spēles estētikā?

Īpašs ir pilnīgi viss! Frāzējuma veids, artikulācija, pedalizācija, temporitma visdažādākās izmaiņas, rubato tempi kā tādi. Ļoti, ļoti daudz kas ir tāds, kas nav raksturīgs mūsdienu pianismam.

Cits varētu teikt, ka tas ir sliktāk nekā mūsdienās, kāds varētu teikt, ka tas ir labāk nekā mūsdienās - tas ir gaumes jautājums. Bet tas ir pilnīgi citādāk. Tā ir estētika, kas man jau ļoti sen, kopš sāku klausīties šos vēsturiskos, dažādu pianistu veiktos ieskaņojumus, šķitusi visdabiskāk izjūtama un saprotama.

Tas ir ceļš, pa kuru diezgan apzināti esmu izlēmis iet, mēģinot atrast arvien jaunus un jaunus dārgumus šajā estētikā un kaut kādā veidā tiešām turpināt šo tradīciju, kas pēc Otrā pasaules kara ir pārtrūkusi. Domāju, ka daudzi cilvēki, kuri salīdzinātu to, kā mūziku atskaņoja tolaik un kā to spēlē šobrīd, nevarētu nepiekrist, ka tā ir pilnīgi cita veida spēles maniere. Jautājums, vai mums tā patīk vai nē, bet man tā noteikti patīk.

Debisī Prelūdijas tika pirmatskaņotas Parīzē 20. gadsimta sākumā Pleijēla zālē. Bet, ja runājam par šo instrumentu - Pleijēla klavierēm: savulaik tās bija iecienījis Šopēns. Kāds bija skanējums šīm klavierēm, uz kurām spēlēja Debisī, un cik svarīgi ir tas, pie kādām klavierēm tu apsēdies, lai šīs prelūdijas spēlētu?

Klavieres ir darbarīks. Tas ir mehānisks instruments, kas atbild mums tā, kā mēs tam pieskaramies. Un, ja mēs tam pieskaramies kā dzīvam cilvēkam, tas var mums atbildēt kā dzīvs cilvēks. Tas ir brīnums, kuru es noteikti neprotu izskaidrot. Man patiesībā ir svarīgi noķert tā laikmeta klavierspēles estētiku savā klavierspēlē neatkarīgi no instrumenta, pie kura spēlēju. Mūzikas instrumenti laika gaitā ir pilnveidoti - nianšu iespēju ziņā tie piedzīvojuši lielu evolūciju.

Tas, ko mēs mūsdienās varam dabūt ārā no mūsdienu koncertflīģeļa - ja vien mēs to protam dabūt ārā - tad tās ir tādas nianšu gradācijas, kādas man vismaz pagaidām nav izdevies dabūt ārā uz vēsturiskajiem instrumentiem, uz kādiem dažkārt esmu spēlējis.

Jā, vēsturiskie instrumenti sniedz kaut kādu priekšstatu par tālaika skanējumu. Taču, kā jau es teicu, man daudz būtiskāks ir tas, nevis kā skan instruments, bet kā izklausās pats pianists.

Kā jau tu teici, katra prelūdija Debisī ciklā ir kā sava veida glezna. 

Dažas prelūdijas, šķiet, četras, man ir bijušas repertuārā līdz šim, bet visas pārējās ir gatavotas speciāli šim koncertam, un tas kopsummā patiešām ir aSpjomīgākais klavierdarbu cikls manā repertuārā - apmēram 80 minūtes. (..)

Tie klausītāji, kuri dosies uz Melngalvju namu, dzirdēs visas brīnumainās ainas, kuras Klods Debisī ir atklājis savās 24 prelūdijās. Bet ir dažādi veidi, kā šīs prelūdijas tiek atskaņotas. Ir pianisti, kas izvēlas jauktu secību. Kā tu esi iecerējis tās atskaņot? 

Tieši tādā secībā, kādā tās ir sastādītas, un,

manuprāt, tās ir sastādītas brīnišķīgā secībā, kas ir kā tāds viens liels sapnis, kurā katra prelūdija dīvainā veidā pieved pie nākamās, dažkārt pilnīgi negaidīti. Nosaukumi šķiet savstarpēji nesavienojami, taču, klausoties vienu pēc otras, mēs saprotam, ka tā pēctecība šīm prelūdijām ir ļoti loģiski pārdomāta.

Interesanti arī tas, ka abās burtnīcās dažkārt ir līdzīgas prelūdijas, līdzīga rakstura, līdzīgas faktūras, līdzīgas noskaņas prelūdijas ar dažādiem nosaukumiem. Bet ja mēs, piemēram, ņemam prelūdiju "Meitene ar linu krāsas matiem" no pirmās burtnīcas un prelūdiju "Virši" no otrās, tur kaut kas noteikti ir ļoti līdzīgs. To pašu varam teikt par prelūdiju "Skaņas un smaržas virmo vakara gaismā" no pirmās burtnīcas un "Kritušās lapas" no otrās burtnīcas, kas ir līdzīgas gan intonatīvi, gan arī noskaņas ziņā. Tā nav vienkārši paša citēšana vai paša reference. Tā ir kaut kāda nopietna simetrija visa cikla uzbūvē, kas atvieglo laika uztveri klausītājam. Jo

cik vien reižu esmu pats klausījies visas šīs prelūdijas vienā piegājienā, tā sajūta ir, ka laika izjūta pazūd - ir ļoti, ļoti grūti pateikt, cik laika ir pagājis, kopš mēs klausāmies, jo visa šī mūzika pati ir tik tēlaina un bieži vien arī noslēpumaina. Tā ieved kaut kādā savā pasaulē, kurā laiks rit pēc citiem noteikumiem, varbūt pat citā tempā.

Jāatceras, ka impresionisms mūzikas vēsturē un mākslas vēsturē nāca kā atbilde romantismam. Romantisms centrā liek cilvēka subjektīvās izjūtas, subjektīvās emocijas, un uz tām balsta visu savu mākslu un izteiksmi. Savukārt impresionismā kā mākslā, tā mūzikā ir tāds kā mēģinājums tvert šajā konkrētajā brīdī pasauli - lietas, kas mums apkārt, tādas, kādas tās ir, pašas par sevi. Bet šeit, Debisī ciklā, mēs nesastopam tikai lietas vai tikai dabas parādības, mēs šeit sastopam personāžus - gan reālus, gan izdomātus, gan simboliskus. Mēs sastopam komiskus personāžus, mēs sastopam dažādus pasaku tēlus, fantastiskus personāžus. Un arī šeit mums ir uzdevums - abstrahējoties no subjektīvām izjūtām mēģināt iztēloties vai attēlot visu to, par ko ir konkrētā prelūdija.

Ideālā variantā mums pat nevajadzētu zināt, kāds nosaukums ir konkrētajam skaņdarbam. Ideālā variantā man vajadzētu nospēlēt prelūdiju, un tad pateikt, kas tas bija, un censties to nospēlēt tā, lai patiešām tas loģiski aizvestu līdz tam nosaukumam, kas nu tur ir izteikts.

Vairāk un plašāk - ierakstā.