29. oktobrī tiešsaistes koncertā bez publikas klātbūtnes un arī tiešraidē programmā "Klasika" muzicēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un tas būs pirmais koncerts, ko diriģente Kristīna Poska vadīs šī orķestra galvenās viesdiriģentes statusā. Programmā būs Arama Hačaturjana koncerts ar vijolnieka Georga Sarkisjana solo, kā arī Pētera Čaikovska Sestā simfonija.

Kristīnu Posku uz sarunu aicināja Orests Silabriedis, vispirms atgādinot, ka nupat Ķelnē starptautiskā diriģentu konkursā Deutschen Dirigentenpreis Kristīna Poska bija žūrijas dalībniece, un šajā konkursā otro vietu ieguva mūsu Aivis Greters.

KP: Aivī ir ļoti spēcīga muzikalitāte, un viņš ir ļoti, ļoti dabisks, patiess. Daudz esmu domājusi par diriģenta profesiju, jā, mums nepieciešamas tādas un šitādas kvalitātes, bet bieži aizmirstam, ka varbūt pats galvenais ir dabiskums, patiesums. Un Aivim tas piemīt. Jā, viņš noteikti ir īpašs.

Vai sēdēt starptautisku konkursu žūrijās ir ļoti nogurdinoši?

Vai izskatos nogurusi? (smiekli) Patiesībā, nē. Darīju to pirmoreiz, un man tas ļoti patika. Bija interesanti veselu nedēļu skatīties, kā jaunie diriģenti mēģina, reflektēt par profesiju un pie viena izjust prieku par to, ka neesmu viņu vietā. Man bijis gana konkursu. Kad sāku diriģentes karjeru kādu 20 gadu vecumā, visa saprašana un prasmes, kas nepieciešamas diriģēšanai, jau bija vietā. Pēc tam apmetu tādu kā plašu loku, un virziens mainījās, bet beidzamā laikā atkal atgriežos pie tā, kā domāju un darīju, kad man bija mazliet pāri divdesmit.

Izklausās ļoti dīvaini, bet tā tas ir, es atgriezos pie pirmsākumiem.

Mūzikai jāplūst dabiskā ceļā, par to domāju arī saistībā ar Aivi Greteru. Skaidrs, ka neviens tīši neliek filtrus, arī es ne, bet tie var uzrasties paši no sevis, un tad ir jautājums, vai tu nezaudē kaut ko no sava dziļākā iekšējā “es”.

Bet tikai saiknē ar iekšējo “es” tu spēj īsteni nodot klausītājam komponista vēstījumu. Reizēm vajag 20 gadus, lai to saprastu.

Vai tev ir priekšstats, ko nozīmē galvenais viesdiriģents?

Dažādos orķestros tas var būt stipri atšķirīgi. Skaidrs, ka nebūšu te uz vietas visu laiku. Divas sezonas pēc kārtas man būs katrā pa divām programmām. Tas nav daudz. No otras puses, tas nozīmē iespēju daudz tuvāk iepazīt lielisko LNSO. Prieks, ka tagad esmu jūsu ģimenes lokā. Orķestrim šis nebūs viegls laiks, jo Lielā ģilde tiks renovēta, savas mājvietas kādu laiku nebūs, un tad jau atkal noder jebkurš stabilitātes un regularitātes elements.

Vai kaut kad bērnībā, jaunībā licies interesanti tas, kas notiek Latvijā

Te man ir īpašs stāsts, jo mans vectēvs ir lietuvietis, kas dzimis Latvijā, un vectēva ģimene pārcēlās uz Lietuvu, kad viņam bija septiņi gadi.

Kad biju maza, vectēvs dziedāja man latviešu bērnu dziesmas, tautas dziesmas. Uzaugu, klausoties stāstus par Lietuvu, un arī par Latviju. Taču apziņa par Baltijas valstīm kā kopumu nāca stipri vēlāk.

Šajā jomā joprojām esmu atklājumu fāzē, un nākas konstatēt, ka mums ir daudz vairāk kopīga, nekā agrāk šķita. Labprāt vēlos uzzināt vairāk un nu man ir laba iespēja to darīt.

Parunāsim par Hačaturjanu. Vai tev ir viedoklis par viņa mūziku?

Nē. (smiekli) Labi, viņa Vijolkoncertu esmu diriģējusi vairākas reizes. Un tagad decembrī ieskaņosim Flautas koncertu, kas ir tas pats Vijolkoncerts, tikai pārlikumā flautai. Tu pamazām kļūsti par Hačaturjana speciālisti. Jā, izrādās, ka tomēr kaut ko zinu par viņu. (smiekli) Ja nopietni - man ļoti patīk Hačaturjana mūzika. Pirmoreiz diriģējot, gan nez kāpēc aizdomājos par gaumes jautājumiem un mūzikas vērtīgumu, bet tad man iepatikās. Arī vijolniekiem parasti patīk, jo tas ir lielisks skaņdarbs, lai parādītos iespējami daudzveidīgi. Šī ļoti pateicīga mūzika - gan vijolniekam, gan klausītājiem, skaņdarbs piedāvā daudz, jo īpaši otrajā daļā, arī vairākās pirmās daļas pasāžās.

Un kā ar Čaikovski?

Te nebūs tik viegli atbildēt. Esmu procesā.

Man parasti grūti piekrist Čaikovska mūzikas tradicionālajiem lasījumiem. To bīstami teikt skaļi.

Čaikovskis simfonijās, un sestajā jo īpaši, dod precīzas tempa norādes ar metronoma skaitļiem. Bet tradīcija pieprasa, lai šīs norādes tiktu ignorētas. Un atšķirība skaitļos ir nevis, teiksim, pieci sitieni minūtē, bet kādi divdesmit!

Un es jautāju sev — ko viņš mēģina pateikt? Kāpēc ir tieši tā? Piederu pie diriģentiem, kas vienmēr balstās partitūrā nevis tradīcijās. Nedaru neko spītības dēļ vai tāpēc, lai atšķirtos no citiem. Es vienkārši gribu saprast. Neticu, ka komponists nezināja, ko raksta. Mans uzdevums ir saprast — kāpēc. Jāatrod samērojums. Un es zinu, ka šīs nedēļas laikā atradīšu Čaikovska simfonijai jaunu samērojumu. Esmu to darījusi arī agrāk. Varu līdz galam nesaprast visas nianses, bet ir laiks spert soli tālāk. Svarīgi arī, lai orķestris būtu atvērts šiem centieniem.

Kopumā ar Čaikovski problēma ir tāda, ka viņa ātros tempus parasti ņemas diriģēt ātrāk un lēnos — lēnāk. Tas ir efektīgāk. Bet jautājums, vai efektīgums ir tas, uz ko tiecamies. Tādā gadījumā tu nerunā to pašu, ko teicis komponists. Bet komponista teiktajam ir loģisks pamatojums. Ar laikmetīgo mūziku nav problēmu — tā ir tabula rasa. Bet klasiskos simfoniskos gabalos, un kur nu vēl Čaikovska Sestajā, ikviens orķestra mūziķis precīzi zina, kā šai mūzikai jāskan. LNSO ir izcils šajā repertuārā, bet te būs darīšana ar mazliet citādu ceļu, kas ejams. Redzēs, kā būs. Zinu, ka nevienu nedrīkst piespiest, es varu vienīgi ieteikt. Un svarīgākais priekšnoteikums ir mana pārliecība. Ja neesmu simtprocentīgi droša, ka rīkojos pareizi, tad neesmu pārliecinoša un rezultāts nav labs.

Čaikovskis, protams, ir romantisma pārstāvis, bet tajā pašā laikā viņa partitūrās redzu skaidrību kā klasicismā. Viņš vienmēr ir elegants. Pat visromantiskākajos skaņdarbos jūtams cēlums un nav nepieciešamības pārlādēt viņa mūziku ar emocijām.

Protams, neder arī piegājiens, kad spēlē non vibrato — tas izklausās plānprātīgi. Sirdij ir jābūt visa pamatā. Ja stāsti smieklīgu stāstu un pats smejies līdz asarām, tas nedarbojas, tieši tāpat kā raudāšana, vēstot ko skumīgu. Čaikovskim jāskan eleganti, cēli un tajā pašā laikā spēkpilni.

Kas tavuprāt ir Čaikovska Sestā simfonija? Drāma, traģēdija, fināls?

Fināls. Man šķiet, ka mēs esam kas daudz vairāk nekā mūsu fiziskais veidols. Un dvēsele zina, kad tai jādodas prom. Es to jūtu Čaikovska Sestajā. Viņš to zināja, varbūt neapzināti, bet zināja. Tas ir kopsavilkums. Protams, kaut kādu kopsavilkumu var izveidot arī dzīves vidū, bet, manuprāt, šajā simfonijā tas ir dziļi ierakstīts. Un pēdējā daļā ir tas viens brīdis, kad mēs jūtam — viņš ir padevies, cīņa galā. Jā, tur droši vien ir arī saikne ar viņa personisko drāmu, bet tam pat nav nozīmes. Drāma nevar kļūt vēl asāka, sāpes nevar kļūt dziļākas par šo. Padošanās. Esmu pārstājis cīnīties. Un tajā brīdī sāpes divsimtprocentīgi gāžas pāri viņam, un tas ir grandiozi! Es pat nezinu, vai iespējams nospēlēt to tā, kā Čaikovskis iecerējis.