21. februārī pulksten 18 pirmo reizi Latvijas Radio 1. studijā muzicēs trio "Metamorfoze" – flautistes Liene Dobičina, Zane Jurēvica un pianiste Zane Rubesa.

Programmā iekļauti divi pirmatskaņojumi – Annas Veismanes cikls "Fugato. Burdons. Estampija" un Oskara Herliņa Trio, kas komponēti īpaši šim koncertam. Līdzās jaundarbiem skanēs arī Madaras Pētersones opuss "Laiks elpot" un Platona Buravicka Compaction ("Blietēšana"). Visi skaņdarbi sacerēti pagājušajā gadā.

Koncertu vadīs un ar mūziķēm un komponistiem sarunāsies Edgars Raginskis, un tiešraidi varēs klausīties "Klasikas" ēterā, bet skatīties – šeit, mājaslapā.

Bet jau šobrīd "Klasikas" studijā izvaicājam abas trio "Metamorfoze" flautistes - Lieni Dobičinu un Zani Jurēvicu.

Zane Jurēvica: Šis ir ilgi gaidīts notikums, kuru gaidām ar ļoti lielu nepacietību un gatavojamies tam ļoti atbildīgi – ar lielu entuziasmu un iedvesmu.

Ilze Medne: Trio "Metamorfoze" ir ansamblis ar vērā ņemamu vēsturi, jo septiņi gadi ansamblim nav nemaz tik maz, jo parasti ir tā: liela prieka un enerģijas uzplūdi pirmajos gados, bet, ja tiek pāri pieciem, tas jau liecina par labu sadraudzību ne tikai mūzikā, bet arī dzīvē. Lai būtu kopā ilgāk, jābūt savstarpējai ķīmijai.

Liene Dobičina: Septiņi gadi tiešām paskrējuši nemanot un laikam šo skaitli esam aptvērušas tikai tikko. Protams, mūs saista cieša draudzība un īpašais azarts – muzicēt kopā, meklēt repertuāru, kas mūs aizrauj un attīstīt arī instrumentu skanējumu un to spēles iespējas. Visu laiku un katru reizi izvirzīt mērķi izdarīt kaut ko, ko mēs iepriekš nevarējām.

Zane Jurēvica: Jā, izdarīt kaut ko vairāk, labāk un interesantāk gan sev, gan mūsu publikai.

Ja pieci gadi ir tā latiņa, kurai daži sastāvi netiek pāri, tad mums laikam tie pieci gadi bija tāds viens elpas vilciens ar tik daudziem notikumiem, festivāliem, koncertiem, konkursiem, ka man jau liekas – mēs tikai sākam.

Liene Dobičina: Tāda iesildīšanās. Tieši pēc piecgades koncertiem aptvērām, kas mēs gribam būt un kas ir tas, ko gribam darīt. Un ka tieši sadarbība ar komponistiem un darbs pie jaundarbu iestudēšanas ir kas tāds, kas vispār piešķir virsvērtību mūsu eksistencei.

Kā radās ideja tieši par šādu sastāvu – divas flautas plus klavieres?

Liene Dobičina: Ar Zani Jurēvicu spēlējām kopā jau iepriekš un arī 2015. gadā gatavojāmies Starptautiskajam Frīdriha Kūlava konkursam Vācijā. 

Zane Jurēvica: Šim projektam uzrunājām arī Zani Rubesu, un viss izvērtās lielākā un ilglaicīgākā notikumā.

Liene Dobičina: Bet principā šis Frīdriha Kūlava konkurss bija sākotnējais ieskrējiena mērķis, pirmais impulss. Tur bija nosacījums – flautu dueti, bet bija arī kategorija divas flautas un klavieres.

Domājām – kas vēl varētu būt mūsu repertuārā bez tā, kas spēlēts mūzikas vidusskolā un Mūzikas akadēmijā? Rezultātā labā nozīmē saslimām ar šo sastāvu un spēli kopā. 

Zane Jurēvica: Veicot izpēti, atradām arvien jaunus skaņdarbus un aizrāvāmies.

Kāda ir jūsu savstarpējā saspēle? Vai tiešām ansamblī valda absolūta demokrātija?

Zane Jurēvica: Ir brīži, kad kāda no mums uzņemas lokomotīves lomu, bet kopumā tas ir mainīgi.

2015. gadā visas vēl bijāt studentes, vai ne?

Zane Jurēvica: Man tas bija pēdējais studiju gads Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, Kameransambļa klasē.

Liene Dobičina: Uz diplomeksāmenu abas spēlējām Johana Sebastiāna Baha Triosonāti divām flautām un basso continuo kopā ar Elīnu Bērtiņu. Tas bija sākums tam, cik šis sastāvs var būt apburošs un cik interesanti ar to var strādāt – cik daudz ir, ko darīt gan tehniski, gan tembrāli – panākt to, ka divas flautas skan kā viena, tajā pašā laikā nezaudējot savu personību, savu skaņu un savu balsi. Pēc tam viss bijis ļoti pakāpeniski, likumsakarīgi un dabiski.

Jūsu panākumu saraksts ir iespaidīgs – esat devušās uz daudziem starptautiskiem konkursiem un daudzos no tiem arī uzvarējušas. Šī ideja par došanos uz konkursiem – šodien tā ir viena no retajām iespējām sevi parādīt starptautiskajā arēnā. Un konkurss jau nav tikai naudas balva – tie sagādā varbūt pat vērtīgāku iespēju – koncertēt. Kāda bijusi jūsu konkursu pieredze un ko tieši jums tā ir devusi?

Zane Jurēvica: Mūsu pirmais konkurss – Starptautiskais Frīdriha Kūlava flautistu konkurss – bija pirmais solis mūsu konkursu pieredzē. Sajutām izaicinājuma un arī panākumu garšu – un tad jau turpinājām meklēt izdevības.

Liene Dobičina: 2015. gadā Kūlava konkursā konkurence bija tiešām milzīga. Mums pašām acis bija kvadrātā no tā, kā ansambļi spēlē un kādu repertuāru tie spēlē.

Trešā vieta šajā konkursā bija stipri vairāk, nekā mēs jebkad būtu iedomājušās un sapņojušas. No tā uzreiz bija liela atpazīstamība – radās sadarbība gan ar izdevniecībām, gan komponistiem, izveidojās vesels kontaktu tīkls.

Bet koncertu vai uzstāšanās ziņā vērtīgākais bijis konkurss Slovēnijā: pēc tajā iegūtās pirmās vietas un Grand Prix mums bija iespēja sniegt koncertu Mantujas mūzikas festivālā, gan koncertēt Slovēnijā. Tas arī deva tālāku virzību mūsu darbībai. Protams, arī starptautisku pazīšanos.

Kāda ir atmosfēra jūsu ansambļa koncertos tieši konkursos? Vai visas trīs pēc rakstura esat cīnītājas, kurām patīk lielā adrenalīna deva, ko dod konkurss? 

Zane Jurēvica: Vispār mēs visas esam adrenalīna cienītājas. Un uz skatuves mums parasti ir vislabākais variants – es tā uzdrīkstos apgalvot, ja Liene man piekrīt. 

Liene Dobičina: Patiešām, kaut kas tur ir tāds, bez kā mēs pat īsti nevaram dzīvot, mums to vajag!

Mums to vajag pašām sev, nevis kādam citam. Tāpat kā programmas veidot – mums pašām sev to vajag. Varbūt nedaudz egoistiski izklausās, bet tās tiešām ir mūsu pašu vēlmes, mūsu pašu vajadzības un mūsu pašu latiņas, kas ir uzliktas mums pašām sev.

Un konkurss ir arī lieliska motivācija darboties. Mērķis, uz kuru iet. 

Liene Dobičina: No pēdējā laika ļoti īpašiem un jaukiem notikumiem jāpiemin uzvara konkursā Francijā, kur pēc Grand Prix mums viena no balvām ir koncerts, kas šogad notiks jūlijā, Kapferē, Francijas pilsētā Bordo, kas ir okeāna krastā. Būs arī meistarklases. 

Droši vien Covid-19 ieviesis korekcijas arī jūsu darbībā? 

Liene Dobičina: Jā, kovidlaiks mūs skāra smagi, bet mēs to pamanījāmies kaut kā veiksmīgi arī izmantot – gan veicot ierakstus iepriekšējo gadu programmām, gan sadarbībā ar latviešu komponistiem strādājot pie jaunu darbu tapšanas – šajā gadījumā pie divu jaunu flautu un klavieru skanējumu radīšanas.

Katrs no darbiem, kas skanēs Latvijas Radio studijā, ir tiešām ļoti atšķirīgs un atklāj katra konkrētā komponista personību un viņa eksperimentus. Tas ir liels un svarīgs darbs – atrast valodu, kā komponists runā un kā mēs to varam interpretēt, lai katrs no skaņdarbiem kļūtu par daļu no mums un iekļautos mūsu pašu asinsritē.

Pilnīgi visas spēles tehnikas šajos jaunajos darbos tiek izmantotas.     

Zane Jurēvica: Katrs no jaunajiem skaņdarbiem ir pilnīgi savādāks! Un prasa pavisam citu skatījumu, citu jušanu un paņēmienus – mums būs jāiejūtas visādās lomās. Bet tas ir arī liels gods un atbildība. Esam sev uzlikušas augstu latiņu.