Pirmdien, 16. oktobrī, Latvijas Radio 1. studijā ar jaunas koncertprogrammas "Tautasdziesma" pirmatskaņojumu tiks svinēta dziedātājas Ilonas Bageles apaļa gadskārta. Pianista un komponista Madara Kalniņa aranžijās izskanēs ukraiņu, īru, portugāļu un itāļu melodijas, kā arī Ilonai īpaši tuvās latgaliešu tautasdziesmas. 

Koncertprogrammā "Tautasdziesma" kopā ar jubilāri uzstāsies čelliste Inga Ozola, pianists Madars Kalniņš, basists Andris Grunte un sitaminstrumentālists Artis Orubs. Koncertu vadīs un ar mūziķiem sarunāsies Liene Jakovļeva.

Ilona Bagele un Inga Ozola "Klasikai" atklāj savas izjūtas, muzicējot 6. oktobra koncertā "Tāda ir dzīve" Latvijas Nacionālās operas Lielajā zālē, kavējas atmiņās par muzikālās draudzības sākumu ne pārāk sirmā senatnē kāda jūras brauciena laikā, kā arī dalās iespaidos par sadarbību ar Madaru Kalniņu, Ilonas mīļākajām tautasdziesmām un Ingas attiecībām ar džezu un dejošanu.

Edgars Raginskis: Programmā „Tautasdziesma” ir gan jūsu abu vārdi, gan vēl kāds cilvēks, kurš laikam ir sākotnējā impulsa devējs vai iniciators.

Ilona Bagele: Jā, Madars Kalniņš ir visas šīs programmas aranžētājs, mūzikas veidotājs.

ER: Angliski teiktu „musical director” [abi smejas]. Kas ir šī programma? Nosaukums, protams, „Tautasdziesma”, bet tas ir tik ietilpīgs, ka var nozīmēt diezgan daudz ko.

IB: Ļoti interesanti, ka tās ir pasaules tautasdziesmas – tā ir mūzika, ko jau sen gribēju dziedāt, bet tādas iespējas īsti nebija. Programmās ar Kurtu Veilu vai Astoru Pjacollu bija jādzied viena komponista mūzika. Šeit ir dažādas tautasdziesmas, kuras es vēlējos nodziedāt. Paldies Dievam, ar mani ir brīnišķīgi džeza mūziķi, džeza zvaigznes.

ER: Artis Orubs, Andris Grunte, jau pieminētais Madars Kalniņš.

IB: Un Inga Ozola, arī džeza zvaigzne [visi smejas]. Mēs mēģināsim to visu ieģērbt skaistā tērpā ar mūziku un aranžijām. Tās būs latviešu tautasdziesmas, latgaļu tautasdziesmas. Latgaļi man ir vistuvākie, tas ir skaidrs.

ER: Kaida runa!

IB: Kaida runa. Būs arī īru dejas.

ER: Dejas?!

IB: Jā, Inga dejos [visi smejas].

IO: Pie čella, ar lociņu.

IB: Būs arī man mīļa dziesma – tā ir Marizas „Meu Fado Meu”. Man ļoti patīk šī dziedātāja.

ER: Arī apmeklē viņas koncertus?

IB: Es gribētu. Mana krustmeita jau vairāk kā 10 gadus dzīvo Portugālē, Lisabonas centrā, un es nekā uz turieni netieku. Tieši pirms pandēmijas nopirku biļetes, lai aizbrauktu uz nedēļu paciemoties, un tieši brauciens tika atcelts.

ER: Programmā ir portugāļu, īru, ukraiņu, itāļu, latviešu, latgaliešu tautasdziesmas. Kāda ir tava atslēga vai pieeja tautasdziesmai kā žanram? Tu akcentē kādu etnisko elementu, kas katrai tautai raksturīgs, vai tomēr tava personība, tavs skatījums un interpretācija ir prioritāte?

IB: Laikam gan viens, gan otrs. Es zinu, kā dzied un izpilda tādu mūziku, bet es pieeju tai no sava skatījuma, tā, kā es to varu izpildīt un kā es to redzu un dzirdu.

ER: Tātad nevis autentiskuma mēģinājums no tās tautas skatupunkta, bet autentiska Ilona Bagele, kura to pavērš caur savu skatījumu.

IB: Jā, tieši tā.

ER: Bet kāpēc ukraiņu, īru, portugāļu un itāļu? Tur vairāk paļāvāties uz Madaru vai arī bija plašāks saraksts un koncentrējāties uz šiem?

IB: Skaidrs, ka no paša sākuma bija plašāks saraksts, lielāks piedāvājums. Bet koncertam ir arī kaut kādi rāmji, un mēs visi kopā klausījāmies, ko mums vairāk gribējās.

IO: Arī tava balss un instrumenti, kādi nu mēs esam.

ER: Kā darbs ir ritējis šīs programmas iestudēšanas laikā? Cilvēki no divām pasaulēm – akadēmiskās mūzikas un džeza, kaut arī, protams, tas viss ir ar atrunām par to, ka visi jau klejo šurp, turp un atpakaļ. Vai ir viegli atrast kopējo darba ritmu vai tonalitāti, kurā jūs darbojaties?

IB: Es gan ar Madaru, gan pārējiem mūziķiem esmu pirms tam sadarbojusies arī citos projektos – gan ar Orķestri „Rīga”, maestro Raimondu Paulu, dažnedažādos, tāpēc to ritmiņu mēs apmēram sajūtam kopā. Tad mēs ar Ingu pielāgojamies viņiem [smejas].

IO: Es, par laimi, ātri ķeru [smejas]. Kamermuzicēšanas prakse šeit lieti noderēja, jo viss notiek tikai ar acu skatieniem. Daudz laika nav, mēs satiekamies pie studijā, sākam spēlēt, acu skatiens, ahā! Kaut kas notiek, ā, labi! Ejam tālāk! [smejas] Tāpat jau mēs visu laiku vien kopā grozāmies, un muzikālā estētika un sapratne mums ir kopēja.