Latvijas Radio 3 "Klasika" 2022. /2023. gada koncertsezonu atklās ar starptautiski atzītās vijolnieces Elīnas Bukšas un pianista Rūdolfa Vanka koncertprogrammu "Šnitke. Bahs. Šostakovičs", kas Latvijas Radio 1. studijā skanēs 12. septembrī. Programmā – Alfrēda Šnitkes “Svīta senā stilā”, Johana Sebastiāna Baha Largo no Sonātes vijolei solo Domažorā BWV 1005 un Dmitrija Šostakoviča Sonāte vijolei un klavierēm Solmažorā op.134.

Ar mūziķiem tikās Inta Zēgnere.

EB: Mums ir ļoti svarīgi, lai ar mūsu programmu tiek nodots kāds vēstījums - caur mākslu un mūziku, skaidri pasakot, ka mēs nepiekrītam, tam kas notiek, un jūtamies ļoti smagi, tāpēc izvēlējāmies spēlēt gan Šnitki, gan Šostakoviču, kuri abi ir cietuši no tālaika režīma, pretojušies tam un kuru balsis ir tikušas vairākkārt apslāpētas. Viņu mūziku aizliedza vai arī pasniedza citā kontekstā. Caur šo prizmu gribējām paskatīties uz šodienas situāciju, zinot, ka šādi ierobežojumi turpinās jau gadu desmitiem un problēmas pasaulē nemainās.

Šie trīs opusi bija tieši jūsu izvēle?

EB: Jā, absolūti. Arī tad, kad izvēlējos Bahu, Rūdolfam jautāju un spēlēju priekšā, jo man bija svarīgi zināt, ko mēs varam atskaņot starp šiem komponistiem kā tādu savienojošo tiltu. Rūdolfam spēlēju vēl citas Baha darbu daļas, bet nolēmām, ka Largo no Domažora sonātes ir visatbilstošākā, jo tā ir ļoti gaiša un tā ir cerība, kuru Bahs mūsu dzīvēs ienes.

Šostakoviča Sonāte ir viens no dziļākajiem un sarežģītākajiem darbiem, ko es jebkad esmu spēlējusi no visas vijoļliteratūras, ne tikai no paša Šostakoviča. Šī sonāte ir ļoti  episka, kā tāds cunami vilnis, un tajā notiek tik daudz garīgu meklējumu.

To spēlēt nav viegli, bet cauri tām grūtībām un sāpēm rezultāts beigās ir gandrīz vai dziedējošs. Bet citādā veidā kā Baha mūzikai.

RV: Pirmkārt, Šostakoviča mūzika mani vienmēr saistījusi ar to, ka viņa rokrakstu var atpazīt burtiski pēc divām taktīm. Otrkārt, viņš ir kardināli dažāds, piemēram, savā stilistikā – šajā sonātē ir skaidras dodekafonijas iezīmes, kas pilnīgi organiski takts vai divu laikā pāraug par neoromantisma mūziku. Trešā lieta, kas arīdzan sasaista viņu ar Bahu, ir absolūti neuzbāzīgā, bet vienmēr klātesošā polifonija. Tā nekļūst hrestomātiska vai nomācoša klausītājiem, bet tā ir attīstoša sava dramatisma virzībā uz priekšu, un šajā sonātē tā ir ar nenovēršamu, titānisku perpetuum mobile sajūtu no pirmās līdz beidzamajai notij.

Augstākais punkts laikam ir mūsu abas kadences finālā, kur ir kārtīgs muzikāls armagedons, pēc kura viss it kā aizplūst nebūtībā, un tad pēkšņi sākas absolūti primitīvs, ilustratīvs posms, kas pēc tam atkal kaut kur pazūd. Šostakovičs nebaidās izmantot kardinālus kontrastus, un es ceru, ka mums arī izdosies tos realizēt.


Par aktieriem saka – loma tiek nospēlēta, atnāc mājās, bet vēl joprojām neesi izgājis no lomas. Kā ir pēc šīs sonātes – kāda ir tā sajūta, ar kuru jums vēl kādu laiku jādzīvo?

EB: Emocijas jāmāk kontrolēt, arī uz skatuves un pēc koncerta. Bet pārdzīvojums vienalga ir tik spēcīgs, ka pēc koncerta pāris stundas esmu nedaudz citā laika zonā. Šī mūzika tevi paceļ – ne pozitīvā veidā, ne arī depresīvā, bet kaut kur pa vidu – filozofiskā stāvoklī. Tas Šostakovičam ir ļoti raksturīgi.


Cik ilgu laiku jau muzicējat kopā?

RV: Vismaz desmit gadus.

Kas jums liek turpināt šo sadarbību?

RV: Es domāju, aizrautība. Man liekas, mēs abi esam ļoti temperamentīgi cilvēki.

EB: Un nedaudz traki! (smejas).

Kā jūs viens otru raksturotu?

EB: Galvenais, ka kopā ir ļoti interesanti, tas ir visa pamatā. Ir jājūt tas dzinulis un draivs no partnera, ir jādalās sajūtā – būt zinātkāriem un mesties mūzikas piedzīvojumā kopā. Rūdolfs ir ļoti dziļš cilvēks, un mākslā mani interesē tikai dziļi cilvēki. Es tiešām vēlos saprast personības, un tas ir psiholoģisks darbs. Bet mums ir arī līdzīga humora izjūta, mēs neapvainojamies viens uz otru – ja man ir slikts garastāvoklis, tad Rūdolfs nosaka „labi, labi” un ar humoru piekāpjas (smejas). Ir ļoti veselīga atmosfēra.

Mūs vieno arī mūsu saknes, ko es nevaru teikt par visiem maniem partneriem Eiropā, jo mēs zinām, no kurienes mēs un kur ir mūsu kodols. Dzīvē ejot uz priekšu, mēs atnākam atpakaļ un meklējam mūsu sākumu, un spēlējot ar Rūdolfu es to ļoti skaidri izjūtu.

RV: Man ļoti patīk tas, ka vienmēr spēles gaitā esam gatavi kaut kādām mirkļa izmaiņām, mikrolietas var mainīties arī interpretācijā. Tas ir kā mākslas aizliegtais auglis – kad tu spēj uz vietas atrast jaunu krāsu, un no šī domugrauda tev kaut kas jāattīsta tālāk. Tas, spēlējot ar Elīnu, mani ļoti aizrauj.