Šovakar, 25. maijā, pulksten 18.00 Latvijas Radio 1. studijā Latvjias Radio 3 “Klasika” rīkotā koncertu cikla “Viens pats studijā”  ietvaros uzstāsies pianiste, Londonas Karaliskās Mūzikas akadēmijas un Ženēvas Mūzikas augstskolas profesore Diāna Ketlere un vīrišķīgā baritona īpašnieks un diriģents Pauls Putniņš.

Pie viņiem uz Latvijas Radio 1. studiju Liene Jakovļeva jau devusies šobrīd, lai ielūkotos, kā norit gatavošanās vakara koncertam... 

Abi mākslinieki dzimuši Latvijā, bet jau ilgus gadus par savām mājām sauc Londonu. Viņi ir līdzgaitnieki ne tikai mūzikā, bet arī dzīvē, un ārkārtējās situācijas laiku abi pavada dzimtajā Latvijā.

Koncertu vadīs Edgars Raginskis, un tā tiešraidi varēs klausīties “Klasikas” ēterā, bet skatīties - “Facebook” lapā un sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.

"Šī situācija pilnībā pagriezusi dzīvi kājām gaisā, bet mēs to cenšamies izbaudīt un priecāties par pavasara atnākšanu Latvijā, ko neesmu darījis jau vairāk nekā divdesmit gadus. Tas ir ļoti, ļoti jauki," priecājas Pauls Putniņš.

Atbraucot uz Rīgu un netiekot atpakaļ uz mājām, arī Diāna ir kārtīgi sagatavojusies un šim koncertam sastādījusi ļoti neparastu, skaistu koncertprogrammu.
 
"Īstenībā šī programma veidota trijās daļās. Iedomājāmies, ka pirmo daļu vajadzētu uzsākt ar kaut ko ļoti, ļoti pozitīvu - tāpēc būs Mocarta Figaro ārija, to mēs salikām kopā ar Latvijā mazāk pazīstamā čehu komponista Ervina Šulhofa skaņdarbu, bet starp šiem diviem komponistiem ir dažādas saiknes un saistības. Piemēram, Šulhofam ir opera - "Flammen", kur viņš izmantojis "Dona Žuana" stāstu, kas gan ir ļoti atšķirīgs no Mocarta, bet Šulhofam ļoti, ļoti patika Mocarts - viņš pats uzskatīja, ka viņš pats ir spējīgs rakstīt tikpat populāru, lipīgu mūziku kā Mocarts, un Mocarts jau arī bija mazliet bija tāds popa komponists savā laikā, un es tā cerēju, ka to varēs arī dzirdēt mūsu mazajā izlasē. Pēc tam būs bloks no latviešu divām dziesmām - Vītola un Jāņa Mediņa, kā arī Žana Sibēliusa cikls klavierēm "Koki", kur vairāk runa par mitoloģiju, nevis dendroloģiju. Bet beigsim ar mūsu mīļāko mūziku - Vāgneru, Mendelszonu un Rihardu Štrausu, kas ir mani mīļākie komponisti. Tāpēc izdomājām, ka vajadzētu arī kaut ko tiešām nodziedāt, nospēlēt, kas mums abiem ļoti, ļoti patīk."

LTV veidotajā sižetā redzam, ka abi arī spēlē klavieres četrrocīgi. "Man bija grūti Paulu pierunāt, bet viņš ļoti labi spēlē klavieres, bet pārsvarā viņš spēlē Bēthovena Pirmo sonāti," smejoties stāsta Diāna. "Šoreiz būs Bahs."

"Man jau kopš  bērnības ir mazliet kompleksi, spēlējot klavieres - kā jau visiem šejienes mūzikas izglītības sistēmā bija jāspēlē divi eksāmeni gadā," smejas Pauls. "Bet ar Diānu vakaros diezgan bieži spēlējam četrrocīgi - paši savam priekam. Neko sarežģītu gan nevaru nospēlēt, bet tas mums abiem ļoti patīk."
 
Bet pa vidu Vāgners. Pauls jau intervijā Orestam Silabriedim atklājis, ka pārtapis par Vāgnera dziedātāju.
 
"Jā, tas arī man pašam ir vēl tāds pilnīgi jauns pasākums. Stāsts sākās apmēram pirms trim gadiem, kad dziedāju Marčello "Bohēmā", un tur vecais Benuā bija viens vecs, vecs vāgnerietis - 83 gadus vecs slavens Vāgnera dziedātājs, kurš dziedāja to lomu. Tā mums tā izrāde pagāja, un apmēram pēc gada viņš, kurš ir Anglijas Vāgnera biedrības priekšnieks, pamazām mani iesaistīja Vāgnera pasaulē, kas ir diezgan specifiska - tā ir diezgan noslēgta, mazliet masoniska organizācija. Es tur esmu iekļuvis, esmu tur jau diezgan daudz dziedājis, un pagājušā gada beigās man vēl piešķīra stipendiju, kas dod iespēju iemācīties visas Votāna lomas Vāgnera "Nībelunga gredzenā", un es šo iespēju, protams, izmantoju, jo tas ir ļoti dārgi - iet pie koučiem un visu mācīties. Tā nu tas ir noticis, un tieši šobrīd man vajadzēja dziedāt Votānu "Valkīrā, kuras vietā nu esam Rīgā."

Un kā visvairāk pietrūkst Diānai? "Vakar man bija domāts noslēguma koncerts manā festivālā Bavārijā, kas būtu noticis jau 17. reizi. Vakar izmantojām šo iespēju šeit, Radio - paldies Latvijas Radio un Annai Veismanei, ka noslēguma koncerts tomēr mazliet notika "Zoom" formātā ar publiku. Kādi seši septiņi mūziķi piedalījāmies no dažādām Eiropas valstīm, un tomēr publikai bija iespēja ar mums satikties. Japānas brauciens, festivāli, meistarklases - visa vasara tika atcelta. Bet man ir divi darbi - tā kā es pasniedzu gan Londonas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā, gan Ženēvā, tas turpinās - tas viss notiek "zoom" vai skaipā. Problēma mācīt klavieres skaipā  ir tā, ka nabaga studentiem mājās nav labu klavieru. Vienam, piemēram, ir pianīns "Krasnij oktjabrj", bez stīgām. Tas to situāciju vēl mazliet sarežģī. Man pašai ir labs pianīns pie mammas, ko Hermanis Brauns savā laikā ir izvēlējies, tas ir superīgs instruments, diemžēl pēdējoreiz skaņots pirms 28 gadiem. Ne tāpēc, ka mana mamma negrib to uzskaņot, bet tāpēc, ka man ir sajūta, ka tas ir tāds "vintage" un to arī tā vajadzētu atstāt. Tāpēc tā vingrināšanās ir tāda mazliet sarežģīta pašlaik. Bet nu - vēlreiz paldies Radio, kur varu spēlēt uz Steinway, kas man bija kultūršoks - pēc trim mēnešiem
ieraugot "Steinway"."
 
"Es arī esmu jau pāris koncertus uztaisījis "zoom", jo tā ir vienīgā platforma, kur var ļoti daudz cilvēku piedalīties, diemžēl tas nav priekš mums - mēs esam gadu desmitiem trenējuši savas balsis, savus instrumentus. Mūsu skaņas bagātība ir kā bieza torte, ko "zoom" saspiež mazā pankūciņā," uzsver Putniņš. "Savukārt uzstāties šeit - ar labām klavierēm, labā telpā, ar labu aparatūru, kur zinām, ka tas tiks labi ierakstīts - to tagad novērtējam, cik tas mums ir ļoti, ļoti svarīgi..."