14. un 15. janvārī kopā ar LNSO un somu diriģentu Tarmo Peltokoski Lielajā ģildē Sergeja Rahmaņinova Otro klavierkoncertu atskaņos Londonā dzīvojošais krievu pianists Antons Ļahovskis. Viņš mācījies Sanktpēterburgā un Londonā, ieguvis godalgas vairākos starptautiskos konkursos, tostarp II vietu un Bärenreiter balvu Ņujorkas Young Concert Artist International Audition (1999), kā arī Grand Prix un LNSO simpātiju balvu Jāzepa Vītola V starptautiskajā pianistu konkursā 2008. gadā.

Iepriekšējā viesošanās reizē Rīgā 2019.gadā šeit spēlējāt Lista Otro klavierkoncertu, tagad kārta – Rahmaņinova Otrajam. Cik sen šī mūzika ir jūsu repertuārā?

Patiesībā – ļoti sen. Un viens no šī koncerta atskaņojumiem, kas palicis atmiņā īpaši spilgti bija Latvijas Nacionālajā operā 2010. gada 14. ne janvārī, bet februārī. (smejas) Jā, ir pagājuši gadi. Un tagad to sanāk spēlēt atkal!

 Vai tagad būs cits skatījums? Kā jūs raugāties uz skaņdarbiem, pie kuriem atgriežaties pēc pieciem, desmit, 15 gadiem?

Process, kas notiek galvā, ir ļoti sarežģīts. Protams, ar gadiem kļūsti vecāks un pieredzējušāks. Mūziku, ko it kā pazīsti, sāc uztvert un pārdzīvot citādi, līdz ar to – pa jaunam.

Iespējams, tāpēc atskaņotājmāksla arī eksistē: komponists mums iedod audeklu, bet mēs to ritinām vaļā un veidojam uz tā pamata savu mākslas darbu. Man jau vispār šķiet, ka tas, kas bijis pirms gadiem 15, nav noticis ar mani. Tā bijusi pavisam cita dzīve. Pie tam tagad pasaulē tik daudz kas notiek, ka cilvēki no tā visa sāk pagurt. Taču jebkurā gadījumā

Rahmaņinova Otrais klavierkoncerts ir viens no maniem vismīļākajiem koncertiem un to spēlēt man ir neaprakstāma bauda. Tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka šāda izdevība radās.

Vai šīs koncerts, jūsuprāt, pieder pie tā sauktā pianistu showcase?

Laikam gan. Es domāju, ka vispār visi slavenākie krievu skaņražu – Čaikovska, Rahmaņinova un Prokofjeva - koncerti pieder ne tikai viņu pašu kā komponistu meistarības virsotnēm, bet arī pianistu parādes repertuāram.

Filmas „Manuskripti nedeg” režisors, kurš savā filmā izmantojis šī klavierkoncerta mūziku, ir pārliecināts, ka uz planētas Zeme nav tādu klavieru un tādu koncertzāļu, kurās nebūtu skanējis Rahmaņinova Otrais klavierkoncerts. Kā Jūs attiecaties pret šī klavierkoncerta hiperpopularitāti?

Man pašam ļoti patīk atskaņot populāru mūziku, bet šeit svarīgi būtu panākt līdzsvaru starp motīviem un tēmām, ko visi pazīst, un to, ko no tā izveido interprets. Ja paklausāmies Rahmaņinovu, kā viņš pats spēlē šo koncertu, vai citus pianistus,  ļoti bieži, jā, tēmas ir pazīstamas, taču katra atskaņotājmākslinieka redzējumā tas skan pavisam atšķirīgi. Kā pilnīgi cits skaņdarbs! Tāpēc svarīgas ir ne vien notis, bet arī tas, ko ar tām dara katrs pianists, ko viņš tajās ieliek no sevis.

Kā jūs saglabājat sava skatījuma svaigumu bieži spēlētos skaņdarbos?

 Tas laikam ir tāpat kā ar paša bērnu: tu ar viņu dzīvo kopā ilgi, viņš ir ar tevi kopā ikdienā, un tu viņu kaut kādā nozīmē nepārtraukti veido. Varbūt es šeit sev komplimentēju, par ko atvainojos, bet man šķiet, ka

komponista manuskripts ir puse no veikuma. Dzīvību mūzikā iedveš atskaņotājmākslinieks. Tāpēc šajā jaunradīšanas procesā, tas, cik  skaņdarbs ir populārs vai nav, jau ir otršķirīgi.

Viss ir atkarīgs, no tā, cik bieži tas jāspēlē. Ja sanāk katru mēnesi un  jāspēlē atkal, ir tāda pārsātinājuma sajūta, ka nu varētu taču arī nospēlēt ko citu! Bet, ja kādu laiku neesmu tam ķēries klāt,  ļoti priecājos, jo, kā teicu, tas ir viens no maniem visiecienītākajiem koncertiem.

Ikreiz tuvojoties šim koncertam atkal, Jums ir svarīgi zināt un atcerēties tā rašanās apstākļus, komponista domas un sajūtas to rakstot?

Kad pirmoreiz pie šī koncerta strādāju, man bija svarīgi zināt šīs mūzikas tapšanas vēsturi, to, ka Rahmaņinovs pirms koncerta komponēšanas bija dziļā depresijā….Bet tagad, kad mēs ar šo koncertu jau tik ilgi abi esam kopā, tas ir kļuvis par daļu no manis paša. Protams, es zinu šī koncerta „biogrāfiju,” zinu pat pārāk labi, taču ļauju tam dzīvot pašam savu dzīvi.

Tiekoties iepriekšējā reizē, mēs pārrunājām arī, cik ērti vai neērti tie spēlējami, izejot no komponista  paša pianistiskajiem dotumiem. Rahmaņinovam bija liela roka un gari pirksti. Viņš varējis aptvert gandrīz divas oktāvas (!) no do līdz nākamās oktāvas la. Jūs atklājāt, ka Jūsu  maksimums ir duodecīma – no do līdz nākamās oktāvas fa, un, atskaņojot Rahmaņinova klavierkoncertus grūtības reizēm rodoties… Kā tas ir šajā koncertā?

Vispār jau šis ir ļoti ērti uzrakstīts. Ir, protams, pa kādai neērtākai vietai, bet tas vairāk saistīts ar faktūras izkārtojumu. Taču atcerēsimies, ka visi lielie komponisti – Čaikovskis, Rahmaņinovs un Prokofjevs - paturēja prātā arī domu, lai pianistiem šos koncertus spēlēt būtu interesanti! Lai nebūtu tikai pasāžas, arpēdžijas un gammas, bet arī kādi ļoti īpaši spēles paņēmieni. Diez vai būtu interesanti, ja klavierkoncertus varētu nolasīt no lapas. Ar Sergeja Rahmaņinova Otro tas neizdosies, lai cik liels meistars esat. Nāksies mazliet pasvīst…

Cik tas ir – mazliet?

Tas atkarīgs, kādā formā esat, kādā formā ir instruments. Piemēram, Lielās ģildes klavieres es pazīstu diezgan labi, un tās man ļauj muzicēt diezgan atbrīvoti. Man nav ar šo flīģeli jācīnās, kaut gan ir arī tādas klavieres. Tās nereaģē uz Ttavu domu un spēli tā, kā to vēlies. Tad gan sākas smags darbs, lai piespiestu klavierēm darīt to, ko tās ne pārāk grib darīt. Šo koncertu spēlējot ir svarīgi, lai pianista tehniskā bāze būtu pietiekama. Tad viss izdosies!

Vai ar jauno somu diriģentu Tarmo Peltakoski tiekaties pirmo reizi?

Jā, ar viņu satiekos pirmo reizi. Nupat aizritēja mēģinājums, un es sapratu, ka domājam līdzīgi. Esam sadziedājušies. Ar viņu strādāt ir viegli, viņš pārvalda visas nianses, orķestris skan lieliski un man ir liels gandarījums.