Turpinām atskatu uz 67. starptautisko komponistu konkursu Rostrum, un šoreiz piedāvājam sarunu ar BBC Radio 3 pārstāvi konkursā Rostrum, BBC simfoniskā orķestra galveno producenti Annu Makeju (Ann McKay).

Signe Lagzdiņa: Kā, jūsuprāt, šī gada Rostrum atšķīrās no iepriekšējiem?

Anna Makeja: Rostrum šogad bija ļoti interesants. Es prātoju par to, kādas ietekmes uz komponistiem atstājis COVID-19 laiks. Mēs zinām, ka tas ir pamatīgi ietekmējis mūs visus. Es pazīstu komponistus, kuri šajā laikā vienkārši nespēja rakstīt, un tie nebija tikai tie, kuri pārtika no dažāda veida aktivitātēm un socializēšanās – viņu vidū ir arī tie, kuri līdz šim izbaudīja vienatni, bet pēkšņi to vairs nevarēja izturēt. Zinu arī tādus, kuri sāka neprātīgi rakstīt. Pazīstu arī tādus, kuri beidzot uzrakstīja to, ko sen jau vēlējās. Un daži arī centās izlikties, ka viss ir kā agrāk un turpināja strādāt ar pasūtījuma darbiem.

Rostrum šogad novēroju, ka no 37 darbiem vismaz deviņi vairāk atspoguļoja apkārtējos notikumus. Šie bija vairāk maigi, mierinoši darbi.

Šiem skaņdarbiem bija raksturīga minora, reminora vai mažora tonalitātes, kad tu zini, kur ir tonālais centrs un zini, kurp ved muzikālais materiāls. Patīkami ritmi un saskaņas. Tas paņēma nost nenoteiktību, bailes un raizes. Es neatceros, ka šādi skaņdarbi Rostrum jebkad iepriekš tiktu piedāvāti.

Tas bija kaut kas jauns. Bija vēl kāds virziens – skaņdarbi, kuriem klāt ir kāds skaņu celiņš, iepriekš sagatavota elektronika. Zinu, ka daži skaņdarbi bija rakstīti pirms “lokdauna”, bet citi – tieši mājsēdes laikā. Protams, bija arī kaut kas gluži pretējs – ātri, enerģijas pārpilni darbi. Bija arī vairāk kamermūzikas skaņdarbu nekā mums ir bijis iepriekš. Iespējams, tas ir tādēļ, ka daudzās valstīs orķestri nevarēja strādāt ierobežojumu dēļ.

Bija ļoti interesanti redzēt pandēmijas ietekmi un būs vēl interesantāk vērot, kas notiks pēc tam un vai tiešām tas būs aicinājis cilvēkus apstāties un padomāt, ko viņi raksta un kam raksta…

Vai varu lūgt jūsu impresijas par abiem uzvarētājdarbiem – vispirms par Serbijas komponistes Ivanas Ogņanovičas skaņdarbu?

Abi uzvarētājdarbi bija mani favortīdarbi. Abi ļoti atšķirīgi. Abi mani uzrunāja ļoti spēcīgi jau pēc pirmās noklausīšanās.

Ja runājam par Ivanas skaņdarbu Lonesome Skyskraper, tas ir statisks, maz kas tajā notiek, tam ir liels orķestris un elektronika ar iepriekš ierakstītām skaņām. Orķestrī kustība notiek ļoti minimāli, un, ja tas notiek, tad ilgākā laikaposmā. Tas ir kaut kas, ko sauc par “laika garu” - ka vajadzīgs laiks, lai kaut kas notiktu. Jā, no vienas puses, mazliet spokains darbs, bet man patika sajūta, ka zinu, ka šis skaņdarbs mani kaut kur ved, nezināju, kur un cik tālu, bet biju gatava doties tam līdzi. Skaņdarbs bija izdomas bagāts, un es varu iedomāties vietu, kur šādu skaņdarbu iekļaut koncertprogrammā. Domāju, ka Anglijā tas būtu kaut kas jauns laikmetīgās mūzikas klausītājam, kaut kas nedzirdēts. Tas bija kā klausīties filmu.

Arī Kristam Auzniekam bija brīnišķīgs skaņdarbs. Jau brīdī, kad tas iesākās, sapratu, ka tas ir kas interesants. Kaut arī tas bija garš, tomēr laiku nejutu. Domāju, ka šis ir drosmīgi uzrakstīts darbs – tikai balsij un diezgan retinātam orķestrim. Bet tur ir īpašā Jāņa Šipkēvica balss.

Pavadīju vakaru, meklējot internetā, ko viņš darījis, kāda bijusi viņa skola, pieredze. Unikāla balss, un rakstīt tādam kā Jānim – tā bija drosmīga izvēle, bet tas skaņdarbam iedeva milzu plašumu. Viņš spēj nodziedāt tik augstu un arī tik zemu, un ne tikai – Jāņa dziedājumā ir klētesoša arī dvēsele, skumjas. Burvīgi! Protams, arī Eliota vārdi ir ļoti ietekmējoši. Šis varēja izvērsties arī diezgan depresīvā skaņdarbā, jo Eliots ne gluži ir viens no uzmundrinošākajiem dzejniekiem. Bet iznākums bija pacilājošs un uzreiz zināju, ka vēlos noklausīties to vēlreiz. Un to arī izdarīju, un šis bija vienīgais skaņdarbs, ko noklausījos no sākuma līdz beigām vēlreiz. Uzdevu jautājumu, vai tiešām šis darbs ir tik labs, kā domāju – un, jā, tā ir. Šis ir īpašs darbs. Un

novēlu tam vēl citus atskaņojumus, kaut gan pieņemu, ka neatradīsies daudz cilvēku pasaulē, kas varēs tuvināties Jāņa vokālās partijas interpretācijai.

Varbūt jums ir arī kādas idejas, kas varētu nākotnē notiek ar laikmetīgo mūziku, runājot vispārīgi?

Zinu, ka katra nākamā paaudze saka: laikmetīgā mūzika nav pieejama visiem, cilvēki to nevēlas klausīties. Bet domāju, ka šobrīd esam ļoti interesantā laikā. Šobrīd ir tik liela daudzveidība laikmetīgajā mūzikā un tas nozīmē tik daudz ko. Tas vairs nav baltais vīrietis Jaunās Vīnes skolas pārstāvis vai Darmštates skolas. Šobrīd daudz vairāk cilvēku var atrast savu ceļu pie laikmetīgās mūzikas, atrast to, kas viņiem patīk. Es domāju, ka šis laiks ir ļoti aizraujošs. Kad atkal koncertzāles var tikt atvērtas, mūziķi sāk spēlēt koncertus, mēs no jauna uzdodam jautājumu, kas ir tas, kas pasaulei nepieciešams, kā komponisti ietekmējas no planētas stāvokļa, vai politiskajām situācijām, un vēl daudz citu nianšu, par kurām komponists vēlas runāt savā mākslā. Protams, arī publika ir ar savu viedokli par apkārt notiekošo.

Jā, iespējams, vairāki komponisti šobrīd raksta vienkāršāku mūziku, tonalitātē, kas rada komfortu. Bet, kas zina, iespējams, kad būsim pieraduši pie tā, tas varētu aizvest pie pavisam cita virziena. Jūs varat mīlēt vissarežģītāk uzrakstīto mūziku, bet tad pēkšņi kaut kas vienkāršāks jūs aizrauj.

Beigu beigās, tas, ko mēs visi vēlamies ir laba mūzika, lai kāda tā būtu. Arī savās programmās es iekļauju mūziku, kas man personīgi var nepatikt, bet esmu mierā ar to, kamēr tā ir laba mūzika.

Vai jūs varētu pastāstīt, kā jūs izvēlējāties, ko vest uz Rostrum no Apvienotās Karalistes?

Pie mums, BBC Radio 3, nepārtraukti ir daudz jaunas mūzikas. Rostrum esam nolēmuši fokusēties uz savas mājas mūziķiem: tie ir mūsu BBC orķestri un kori, un mums ir arī ansamblis "Jaunās paaudzes mūziķi". Bija grūti atrast darbus, kuri ir piemēroti, un tas var izklausīties garlaicīgi, bet arī autortiesību aspekts te ir izšķirošs. Mēs vēlējāmies runāt par "lokdaunu", jo tas ir ietekmējis visus BBC mūziķus. Orķestri nespēlēja no pagājušā gada marta līdz oktobrim. Un ārkārtas situācijas mums atkal bija šī gada janvārī. Un daži kori atkal sāk sanāk kopā tikai tagad - pēc 18 mēnešu pauzes.

Viens no mūsu skaņdarbiem tika pirmatskaņots BBC Prom "Pēdējās nakts" koncertā 2020. gadā, koncertā, kurš notika Alberta zālē bez klausītājiem. Tas bija Hannas Kendelas darbs. Viņa, manuprāt, ir ļoti interesanta māksliniece.

Mani kolēģi BBC Skotu simfoniskajā orķestrī sadarbojas ar diriģentu Ivanu Volkovu. Viņi katru gadu organizē festivālu „Tectonics”. Viņi koncentrējas uz jaunu mūziku, un abi skaņdarbi, ko atvedu no šīs sadarbības, tika gan komponēti, gan ierakstīti pandēmijas laikā. Šis ir divas ekstrēmas pieredzes. Viens no komponistiem, Marks Jeits, piedāvā sarežģītu skaņdarbu, atskaņojums paredzēts bez diriģenta, bet visiem ir izrakstītas partijas, bija jāsadarbojas ar saviem mobilajiem telefoniem un laika atskaiti.

Un otrs – jauns skotu komponists, Džeijs Kaperolds uzrakstījis skaņdarbu ar nosaukumu: „Diennakts atkārtojumi: 172 dienas līdz beigām”. Diena, kad pirmatskaņoja šo darbu bija 172. diena, kad mums bija mājsēde. Šeit var dzirdēt paternus, par ko viņš ir domājis, sajūta, ka katra diena ir kā cilpa iepriekšējai, un nav izejas no tā.

Noslēgumā jautāšu, kādas ir jūsu domas, kāpēc Starptautiskais komponistu Rostrum ir svarīgs?

Manuprāt, Rostrum ir apslēpts dārgums. Tas notiek kopš 1964. gada un tie ir svētku klasiskās mūzikas radio stacijām, bet atskaņojot tikko tapušus skaņdarbus. Jā, mēs esam niša, jaunā mūzika ir niša, tāpat arī klasiskā mūzika. Bet mums būtu jābūt lepniem par to, ko darām. Lepniem par mūsu radio, par lieliskajiem komponistiem, kuri raksta šo nepieredzēto mūziku, un būtu jābūt lepniem par mūziķiem, kuri to atskaņo.

Es zināju par Rostrum jau ilgu laiku pirms BBC mani aicināja turp doties. Kad palūkojamies uz visiem komponistu vārdiem, kuri tikuši izvēlēti šo gadu laikā, tolaik tie visi bija jauni vārdi, bet tagad lieli vārdi, jā, protams, pārsvarā baltie vīrieši, bet šobrīd tas mainās..,protams, 20. gadsimta un 21.gadsimta stili ir atšķirīgi, bet to visu pieredzēt ir ļoti svarīgi. Turklāt esot vienā telpā ar cilvēkiem, kuru nodarbojas ar to pašu, ko tu – veido radio programmas, mācoties vienam no otra, uzzinot vairāk kā katrs uzrunā klausītājus, kādus skaņdarbus spēlē, cikos – šīs ir lietas, ko pārsvarā dari viens pats, bet šeit tu vari sajust to, ka tu neesi viens. Tai pašā laikā tā ir iespēja uzzināt par jauniem komponistiem. Tā ir dalīšanās ar mūsu kaislību. Radio darbs ir pavisam citādāks kā klausīties cd ierakstu. Bieži ieraksti un tiešraides, ko mēs piedāvājam, nav veikti ideālākajos apstākļos. Tie nav studijas ieraksti, ar pamatīgu apstrādes procesu. Tās ir dzīvās tiešraides! Skaņu inženieri uz koncertvietu dodas no rīta, ātri saliek mikrofonus, tad ir mēģinājums, tad nāk publika, ja esam laimīgi, un tad ir koncerts ar dzīvo tiešraidi. Un šāda veida ierakstus mēs vedam uz rostrum. Tās ir svinības arī tehniskajām prasmēm, pateicoties visiem, kuri piedalījušies šajā procesā, tā pat skaņu inženieri un režisori. Es nevaru iedomāties neko līdzi nekur pasaulē kur vēl ko tādu dara. Tās ir svinības visam – radio, jaunai mūzikai un es ceru, ka tas ilgs mūžīgi.

Un ja tā padomā – mēs varētu neuzzināt, kas notiek Serbijā, Honkongā, Bulgārijā vai Latvijā – bet šeit mēs to uzzinām. Tā ir unikāla iespēja.