Rakstošais kultūras cilvēks Žulijens Nuhums Kulibali par to, kā kultūra palīdz un nepalīdz mentālajai veselībai, par savu pieredzi ar depresiju, kā arī izdegšanu

"Man nepatīk doma par māksliniekiem kā mūžīgā afektā esošiem. Tas paver vārtus domai, ka tie cilvēki, kas nodarbojas ar mākslu, var būt nabadzīgi, neatalgoti tikai tāpēc, ka no šī trūkuma bieži ir nākusi vislabākā māksla. Šī domāšana padara to visu tik mistisku un beigu beigās ir motivāciju graujoša cilvēkiem, kuri tikai sāk nodarboties ar mākslu. 

Viņiem ir sajūta, ka nepārtraukti ir jābūt neprātīgam ģēnijam, kas ar katru soli līdz mielēm izjūt katru pasaules netaisnību, arī cieš – bez ciešanām nekur, vai ne? 

"Depresijas posms manā dzīvē iekrita pēc lieliem satricinājumiem. Es nesapratu savas pozīcijas dzīvē, un kopumā tas bija trauksmains laiks. Pamazām sāku just to, ka man ir arvien mazāk spēka un arvien mazāk entuziasma. Iestājās apātija. Sākumā es to pieņēmu kā pašsaprotamu un mēģināju loģiski apsmadzeņot: rau, ir notikuši daudzi smagi procesi, varbūt man nemaz nav jābūt priecīgam! Beigu beigās ir pilnīgi normāli kādu laiku arī pabēdāties. 

Bet tad es sāku saprast, ka mans fiziskais ķermenis netur līdzi, un pašā smagākajā posmā es cēlos no rīta un zināju, ka no deviņiem rītā līdz divpadsmitiem būšu spējīgs strādāt. 

Tad ap divpadsmitiem es sākšu raudāt, bet uz vieniem man trūks spēka un es apgulšos, un tad tā raudāšana un gulēšana turpināsies ciklos līdz pat desmitiem vakarā, kad iemigšu. Un tad atkal no jauna."

 

"Ar izdegšanu bija tā, ka es arī jutos ļoti, ļoti, ļoti noguris un absolūti nespējīgs noturēt fokusu, taču fiziski biju funkcionējošs. Depresijas laikā es nespēju fiziski pārvietoties. 

Ar izdegšanu sajūtas bija tādas, ka esmu iebāzis pirkstus rozetē, dabūjis pamatīgi ar strāvu un manī ir nemiers, absolūts nogurums un nespēja sakoncentrēties ne uz ko. 

"Skaidrs, ka arī kultūras lauks nav nekāda Leiputrija un arī te eksistē visdažādākā veida termiņi, nosacījumi, garās nedēļas nogales. Bet pie kāda trešā cilvēka, kurš pārtrauc savu dalību projektos un nav spējīgs darīt to, ko viņš mīl, jo nav parūpējies par savu mentālo veselību, jāsāk domāt – nu, nē, kaut kas nav labi. 

Ir jāsaprot, ka cilvēks nav vienkārši cilvēka resurss, bet gan vērtība, kurai ir jāpalīdz dzīvot pēc iespējas labāk. 

Vairāk klausieties epizodē.


Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.