Šoreiz tiekamies ar Mārtiņu Stabinģi –, cilvēku, kuram patīk dažādas lietas un nepatīk sevi ielikt vienas profesijas rāmjos. Jaunākajā raidieraksta epizodē Mārtiņš dalās ar savu redzējumu par to, kas ir māksla, runā par sev tuvo anarhismu un arī citām mūsdienās pastāvošām sistēmām, tai skaitā patriarhātu.

“Kurā brīdī aizraušanās kļūst par māklsu? Ja tā ir mūzika, vai tur ir jābūt klausītājam? Ja tā ir rakstniecība, vai tur ir jābūt lasītājam? Kafka savas dzīves laikā izdeva pāris stāstus. Nevienu no saviem romāniem viņš līdz galam nepabeidza, tos izdeva pēc viņa nāves. Tā ir literatūra vai pašdarbība? Kur mēs velkam robežu?”

Man liekas, ka māksla ir kaut kas, ko cilvēks rada, un kas kaut kādas emocijas ir raisījis vēl vismaz vienam cilvēkam. 

“Kad lasu pēdējā laika izdevumus, piemēram, dzeju, man ir sajūta, ka tas jau ir lasīts. Ir arī jaunumi, kas saistīti ar sociāli politiskām kustībām – feminisms, etniskās minoritātes un tamlīdzīgi. Viņiem tas lauks ir ļoti tukšs sakarā ar to, ka nav bijis iespēja izteikties. Manuprāt, tādi balti cisvīrieši, ko viņi interesantu vēl var uzrakstīt? Mākslas funkcijai šodien vajadzētu dot iespēju izteikties tiem, kuriem nav bijusi tāda iespēja. Ja tas netiek darīts, tad tādi džeki kā es vēl divdesmit trīsdesmit gadus rakstīs, kā viņiem sāp sirds, bet kam tas palīdzēs?”

Anarhisms. Iepazīstināsi?

Man šķiet, ka mēs dzīvē redzam daudzus piemērus, kuros esošās varas sistēmas nestrādā par labu vairumam cilvēku, un mēs ļoti labi spējam organizēties arī bez tām. Šādos brīžos rodas jautājums, vai tās ir vajadzīgas un vai tās spēj attaisnot savu pastāvēšanu? Nesens piemērs, Krievijas iebrukums Ukrainā. Lietuvā cilvēki pirmajā dienā saziedoja miljonu. Latvijā – nākamajā dienā. Visās Eiropas valstīs bija protesti, kuros tūkstošiem cilvēku izgāja ielās, pieprasīja tūlītēju, izlēmīgu rīcību. Es domāju, ka lielā mērā šī sabiedrības spiediena dēļ sankcijas arī ir tik smagas, kādas tās ir. Vācija vairākas dienas kaulējās. Notiek karš, cilvēki mirst, bet viņi domā par savām ekonomikām. Viņiem tas ir svarīgāk, nekā tas, ka cilvēki mirst. Taču sabiedrībai tas nav svarīgāk. Cilvēki, ar kuriem esmu runājis – vecāki, jaunāki, liberāli noskaņoti, konservatīvi noskaņoti – visi kā viens saka, jā, mēs zinām, ka visas sankcijas nāks mums atpakaļ. Tas maksās dārgi, tas būs nepatīkami, bet tas ir tā vērts, jo uz spēles ir liktas cilvēku dzīvības. 

Anarhisma pamatideja ir par to, ka jebkura hierarhija, autoritāte nav attaisnojama, un šis uzdevums autoritāti attaisnot gulstas uz pašas autoritātes pleciem. Ja autoritāte nespēj sevi attaisnot, tad tā ir “jālikvidē”

Vairāk klausieties epizodē.


Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.