Rakstniece Evelīna Andžāne par mākslas un epilepsijas līniju saplūšanu.

“Man ir svarīgi ar savu pozīciju palīdzēt citiem. Saprotu, ka, ja pilnvērtīgi iepazīšu sevi, zināšu, kā palīdzēt arī citiem. Esmu sapratusi, cik svarīgi man tas ir un cik ļoti savu dzīvi vēlētos saistīt ar to. Un varbūt palīdzēt arī tiem, kas ir nonākuši līdzīgā veselības pozīcijā kā es.”

“Es nezinu, kā ir pieredzēt lielu lēkmi apzināti.

Man liekas, ka tas ir tāds performatīvs, no manis atsvešināts akts, ko redz citi un redz, cik tas ir baisi, bet es tam nekad neesmu klātesoša. 

“Es diezgan bieži neatceros, ko vēlējos teikt. Vai ilgi pārdomāju, kādā veidā cilvēkam strukturēti pasniegt savu domu. [..] Esmu arī jutusies vainīga par to, ka nespēju cilvēkiem konkrēti izskaidrot, kas notiek manā galvā.

Ir bijuši komentāri, kļūsti vienkāršāka un tad dzīve būs vienkāršāka, nevajag poetizēt par daudz. Būtībā cilvēki man ir teikuši lietas, kas man piemīt dabiski, bet es to nedaru izskaistināšanas pēc. Es bieži to daru ar salīdzinājumu līdzdalību, metaforām, jo man tās palīdz uzburt otram bildi, ko vēlos pavēstīt.”

Iedomājies, ka manā galvā stāv, piemēram, septiņas formulas mašīnītes. Šīs septiņas mašīnītes ir viena mana doma, kas ir izplūdusi, kurai ir vairāki pavedieni.

“Varbūt dzeja un epilepsija ir viens vesels. Es nevēlos par to domāt kā par diagnozi, bet gan kā par kaut ko ļoti skaistu, kas piemīt manai domāšanai un kas ir kas tāds, ar ko var strādāt gan rakstīšanā, gan zīmējumu veidošanā."

Vairāk klausieties epizodē.

Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.