Māksliniece Ance Vilnīte par sērām, mākslas pozitīvo un destruktīvo pusi, trauksmi, mākslas terapiju, kā arī tumšiem un gaišiem brīžiem dzīvē.

Man šķiet ļoti svarīgi saprast un piefiksēt, ka sēras ir ne tikai par kāda cilvēka aiziešanu, bet arī sēras par aizgājušo sevi. 

Dzīve viscaur ir mainīga. Arī es jutos visai pazaudējusies un tā, ka it kā jau ir labi, bet tu īsti nejūties, kā tu pats tajā brīdī.

Arī, piemēram, pabeidzot kādu mācību iestādi – tu pēkšņi sajūti neizskaidrojamas bēdas. Tas ir process, kam jāļaujas un jāiet cauri. Protams, tas ir ļoti ilgs process, kas ne vienmēr notiek tad, kad tu to gaidi. Piemēram, kad nomirst tuvs cilvēks. Citi sniedz tev atbalstu, darbā iedod brīvdienas.

Taču bieži vien sēru process tajā brīdī nemaz nav sācies. 

Dzīves laikā ļoti daudziem notikumiem esmu gājusi tieši caur radošo procesu. Tas ir bijis ļoti svētīgi un palīdzoši. Kā pašterapija. Būdams mākslinieks tu vari piekļūt, izdzīvot, iziet cauri konkrētajai sajūtai. 

Tas arī ir tas dziedinošais process – atvērt vaļā, jo citādāk palaist neizdosies.

Vairāk klausieties epizodē.

Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.