Šī gada pēdējā raidieraksta epizodē, sarunā ar komponisti Rutu Paideri apceram radošo vientulību, tās nozīmi gan Rutas, gan citu komponistu pieredzē un cenšamies saprast, kā to definēt un kādi iemesli tai meklējami.

Ir atšķirība, vai tā ir privāta cilvēka vientulība, kuram tiešām nav draugu un šis cilvēks nejūtas saprasts, vai radošā cilvēka vientulība, kura ir bez žēlošanās. Tas ir pastāvošs fakts. 

Tā ir ļoti specifiska komponista vientulība. Mūsu darbs visos līmeņos norit vienatnē. Viss sākas ar ideju. Pēc tam ilgu laiku sēžam vienatnē un tajā pašā vienatnē mums arī ir jāizvērtē, vai ideja maz ir cienīga realizēšanai. 

Ja kādā firmā vai uzņēmumā rodas jauna ideja, pastāv veselas nodaļas, kuras par šo ideju diskutē. Bet es esmu viena pati un man ir jāsaprot, vai ir jēga paļauties uz šo ideju, vai tomēr tā ir nejēdzīga?

Ja mēs neesam pastāvīgā apmaiņā ar apkārtējiem, mēs neapjaušam, kādu iespaidu uz viņiem atstājam. 

 

Kas ir lielākais mīnuss kompozicionālajā darbībā?

Sajūta ir tāda, ka man visu mūžu morāli ir jācīnās pret ļoti lielu skepsi, kas pastāvīgi pavada manu darbu. Šī skepse nāk no visām pusēm.

Manuprāt, mūsdienās māksliniekam vairs nav sevišķa statusa. Viņš vienkārši tiek redzēts kā viens no tiem, kas kaut ko dara un nereti, diemžēl, uz sabiedrības rēķina. 

Tai pat laikā nedrīkst iekrist galējībās. Kad mākslinieks, komponists tiek pacelts kulta statusā, sākas nekritiska viņa apbrīnošana un tā nav pozitīva nevienai pusei. 

Es neesmu dievināšanas piekritēja, man tas arī nav vajadzīgs. Tas, ko es ļoti vēlētos un kas man sagādā lielu prieku, ir patiesa interese. Kāds atnāk uz koncertu, noklausās, pienāk klāt un, ja arī ko kritisku pasaka, tad dara to ar pietāti un cieņu. 

 

Vairāk klausieties epizodē.


Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.