Altists Janeks Niklavičs par emocionālajiem kāpumiem un kritumiem, pieredzi Berlīnes filharmoniķos, kā arī par mūziķa dzīvi pirms Covid-19 pandēmijas un tās laikā

Viss tiek atcelts un tu sāc aizdomāties par savu kā mūziķa esību. Kāda jēga no šī visa?

Kas notiktu, ja parādītos zombiju apokalipse? Kur tādos apstākļos noderēs lociņa vilkšana pa labi, pa kreisi? Jo vairāk šis neziņas posms ievelkas, jo vairāk arī domas sāk skriet ritenī.”

 

Vai mums šī pārmērīgi lielā kritika pret sevi nenāk no skolas laikiem?

"Tas ir pilnīgi viss, sākot ar ģimeni: “Nedari to”, “Nedari tā”. Man par Skandināvijas valstīm ir iespaids, ka bērnus visu laiku nodarbina ar Lego un brīdī, kad bērns sazīmē sienu, viņam pasaka, cik skaisti! Būs mākslinieks. Viņi fokusējas uz pozitīvo. 

Latvietis visu dienu strādā, pēc darba pārguris atnāk mājās - noķēpāji sienu? Nekāds skaists mākslas darbs! Tas pats novērojams arī skolās. Manā pieredzē es to atceros kā emocionālu teroru un pazemojumu. Nesaskaņas ar klasesbiedriem - to vēl var saprast. Mēs centāmies izdzīvot no atestācijas uz atestāciju. Bet lielākais terors nāca no skolotājiem - pieaugušiem cilvēkiem, kuriem vajadzētu iedvesmot un atbalstīt, taču tā vietā mēs saņēmām nepārtrauktu kritiku. 

Vairākas reizes esmu dzirdējis: “Kad mēs gājām skolā, mums nebija nekādu garīgās veselības problēmu!” Nu jā, un mēs tagad par to maksājam.

Vairāk klausieties epizodē.


Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c.