Vijolniece Magdalēna Geka par pieredzi pasaules orķestros un to konkursos.

“Man ir sajūta, ka orķestri vēlas entuziasma pilnu cilvēku, kurš iedvesmo, kam ir īstas līdera dotības un kas var paņemt visus aiz rokas un aizvest vajadzīgajā virzienā. Taču brīdī, kad notiek konkurss, ieslēdzas cita poga prasību ziņā un bieži vien priekšroku dod kandidātiem, kuri būs mazāk spontāni, bet ļoti stabili un nevienā brīdī neaizskries uz priekšu, par kuriem ir sajūta - tāds varens, iesakņojies cilvēks ar lieliem platiem pleciem. 

Es ļoti šaubos, vai tas ir īstais veids, kā atrast entuziasma pilnākos, jūtīgākos mūziķus.

Manuprāt šis process ir domāts cilvēkiem, kuriem ir dzelzs nervi un kurus nekas neizsitīs no sliedēm. Vai tas ir labākais, kas orķestrim vajadzīgs? Es neesmu par to pārliecināta.”

 

Magdalēnas stāstīto papildina arī psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Diāna Zande, skaidrojot reakciju cīnies-bēdz-sastingsti (fight-flight-freeze):

“Smadzenes visu laiku pieskata vidi un pārbauda, kur tajā ir nozīmīgi signāli. Bērnībā mēs šos signālus neatšķiram. Mēs nezinām, kuri ir draudzīgie signāli un kuri - ne. Tāpēc, piemēram, bērni lielākoties nebaidās no zibens un pērkona. Viņi nezina, ka tas ir kaut kas šausmīgs. 

Ir signāli, kuri mums ir jau bioloģiski ieprogrammēti - aukstums, tumsa, dīvaini trokšņi, čūskas, zirnekļi - lietas, kas cilvēkam varētu radīt instinktīvas bailes. Un tad, protams, ir paša pieredze - ko es vidē uzskatu par bīstamu un ko nē.”

Vairāk klausieties epizodē. 

Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c