Atgriezīsimies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 2014./2015. gada sezonas atklāšanas koncertā Lielajā ģildē.

Programmā iekļauti Jāņa Ivanova simfoniskais tēlojums ″Varavīksne″, Riharda Štrausa ″Četras pēdējās dziesmas″, kuras koncertā atskaņoja izcilā soprāna balss īpašniece Inga Kalna, kā arī Riharda Štrausa ″Alpu simfonija″. Orķestri vadīja tā galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs Andris Poga.

“Varavīksne” (1939) noslēdz Jāņa Ivanova simfonisko tēlojumu triloģiju, kurā ir arī “Latgales ainavas” un “Padebešu kalns”. Vienlaikus tas ir robežakmens pirms jauna daiļrades posma, ko uz Otrā pasaules kara sliekšņa iezīmē meistara Ceturtā simfonija “Atlantīda”. “Varavīksne” vēl ir no Latgales nākušā jaunā vīrieša romantisks dzimtenes ainavisko pasāžu zīmējums, kurā gan neapšaubāmi iezīmējas tikai Ivanova spilgtajam un individuālajam rokrakstam raksturīgas harmonijas. “Ivanova darbu tehniskā puse un orķestra pārvaldīšana tiešām kļūst arvien brīvāka un smalkāka. Viņa orķestri patīkami klausīties instrumentu līdzsvarotības un samēra dēļ,” recenzijā 1939. gada 19. maijā laikrakstā “Brīvā Zeme” raksta Ivanova amata brālis un divdesmit gadus vecākais kolēģis Jēkabs Graubiņš. Kā zināms, komponistam piemitusi t. s. krāsu dzirde. Ivanova daiļrades pētnieks Ludvigs Kārkliņš opusa “izsmalcinātajās gaismēnās” saklausa asociācijas ar “impresionistiskās stilistikas atsevišķiem aspektiem, kas izpaužas klusinātajās noskaņās, virmojošajos tembros, liriskajos dziedājumos.” No varavīksnes krāsām Ivanova skaņukrāsu gammā ir sarkanais mi, dzeltenais fa, zaļais sol un gaišzilais la.

Riharda Štrausa “Četras pēdējās dziesmas” (1948) ir viens no visu laiku skaistākajiem dziesmu cikliem. Taisnības labad gan jāteic, ka Štrauss mūža priekšpēdējā vasarā komponēja šīs dziesmas kā autonomus skaņdarbus un ciklā tos jau pēc komponista nāves noteiktā secībā apvienoja viņa draugs un izdevējs Ernsts Rots. Kad sastopamies ar šādu pārlaicīgu skaistumu, komentāri faktiski ir lieki – šo mūziku rakstījis cilvēks, kas pieredzējis gan triumfālu atzinību, gan skarbus nopēlumus un kura garais mūžs vainagojas ar mieru un apskaidrību, ne velti cikla pēdējā dziesmā “Vakarblāzmā” atbalsojas Štrausa jaunības gadu simfoniskās poēmas “Nāve un apskaidrība” raksturīga akordu secība. Komponists izmantojis Hermaņa Heses un Jozefa fon Eihendorfa dzeju, kas devusi brīnišķus impulsus mazliet rezignētā mierā un daiļumā dzimušajai mūzikai. Cikla pirmatskaņotāja 1950. gada 22. maijā saskaņā ar Štrausa vēlmi bija leģendārā Kirstena Flagstade, pie diriģenta pults stājās Vilhelms Furtvenglers, un šo atskaņojumu finansiāli atbalstīja Mizoras maharadža – aizrautīgs mecenāts un mūzikas ierakstu kolekcionārs.

Riharda Štrausa “Alpu simfonija” (1911–1915) ir viņa beidzamā simfoniskā poēma, un var uzskatīt, ka šī žanra iespējas komponista izpratnē līdz ar to ir izsmeltas. Štrausa simfonisko poēmu daudzgadu cikls visādā ziņā tiek noslēgts cienīgi un majestātiski – “Alpu simfonija” ir kinematogrāfiski spožs, simfoniskā orķestra iespējas spēcīgi un daudzveidīgi demonstrējošs opuss. To varam baudīt vairākos slāņos. Acīmredzams ir ilustratīvais slānis, kur tiek rādīts gājējs nakts tumsā pirms kāpiena, saullēkts, strauts, ūdenskritums, ziedošas pļavas, šļūdonis, triumfa mirklis kalna virsotnē, miers pirms negaisa, grandiozs pērkons, saulriets un nakstmiers kā poēmas sākumā. Divi slēptāki slāņi saistās gan ar Štrausa apbrīnotā Nīčes tekstiem par cilvēka visvarenību un kristietības galu, gan ar vācu mākslinieka Karla Štaufera-Berna traģisko likteni – bezcerīgu mīlestību uz savu precēto mecenāti un pašnāvību negantās izpostītas mīlas mokās.