Ar komponista Henrija Poikāna dziesmu cikla “Nomales” pirmatskaņojumu sestdien, 25. maijā, plkst. 16.00 Kaldabruņas Červonkas baznīcā tiks atklāta tēlnieces Andas Poikānes izstāde “Skata laukums”. Koncerta saturiskajā vēstījumā iekļauti dzejoļi no 2024. gada Latvijas Literatūras gada balvas nominācijā “Labākais dzejas darbs” ieguvēja Marta Pujāta dzejas krājuma “Dāma baltos džinsos”. Klausītāji Kaldabruņas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kas saukta arī par Červonkas baznīcu, dzirdēs 11 dziesmas un trīs interlūdijas, kas radītas speciāli Rīgas kultūras un tautas mākslas centra “Mazā Ģilde” jauktajam korim “Mūza”. Koncerta mākslinieciskais vadītājs ir Didzis Kauliņš un diriģēs Artūrs Plaudis, muzicēs arī klavieru trio: čells - Pauls Ēriks Skujiņš, klavieres - Ance Skopane, vijole - Lāsma Vītola.

Sarunā ar Intu Pīrāgu māksliniece Anda Poikāne atklāj, kādēļ par norises vietu izvēlēta Kaldabruņa Jēkabpils novada Rubenes pagastā, gandrīz 180 km attālumā no Rīgas, un cik labi tā saskan ar dziesmu ciklā izmantotā Marta Pujāta dzejas krājuma ideju. Henrijs stāsta par pārsteigumu, kad uzzinājis, ka krājuma pirmā pieturvieta veltīta Dunalkai, jo tā Poikānu ģimenei saistās ar bērnību un dārgām atmiņām. Didzis Kauliņš  runā par savu atgriešanos korī „Mūza” pēc 17 gadu pārtraukuma un vēlēšanos to nosvinēt ar jauna kordarba tapšanu.

Sarunas noslēgumā - par dziesmu cikla tālāko ceļu pie klausītājiem un nākamajām pieturām Latvijā.

Henrijs Poikāns: “Latvijā ir daudz skaistu un interesantu vietu, lielākās pilsētas zina visi, taču ir arī daudzi mazi ciematiņi, kuriem piemīt savs īpašais šarms, kuru nevar atrast citur.

Dzejnieka Marta Pujāta dzejoļos ir rodams interesants, savdabīgs skatījums uz dažādām Latvijas vietām, kuras citu dzejnieku grāmatās aprakstītas nevar atrast. Gan savdabīgās vietas, gan dzejnieka īpašais pasaules skatījums un valodas izjūta savijas ļoti aizraujošā, intriģējošā veidā.

Mūsdienu pasaulē, kurā arvien vairāk ļaudis pārceļas uz pilsētām un reģionos dzīvojošo cilvēku paliek mazāk, būtu vērts šos dzejoļus ievīt dziesmās, lai saglabātos atmiņas stāsti par šīm īpašajām vietām un kopienām, kuras iespējams nākotnē vairs nebūs”.