Svētdienas rīta intervijā uz tikšanos aicinām Latvijas Nacionālas operas un baleta galveno diriģentu MĀRTIŅU OZOLIŅU.

Sarunā – gan par jubileju (18. maijā Mārtiņam apritēja 50) un Operas jaunākajiem un arī vēl tikai gaidāmajiem iestudējumiem (Gaetāno Doniceti "Mīlas dzērienu" un Džezepes Verdi Rekviēmu), gan par Mārtiņa nesenajām aktivitātēm ārzemēs un arī par diriģēšanas ceļu un studentiem Mūzikas akadēmijā.

Signe Lagzdiņa: Atzīšos, ka 18. maijs ir arī mana dzimšanas diena, tāpat kā Ksenijai Sidorovai un Kasparam Daugaviņam... Mārtiņ, kā jūs to nosvinējāt?

Mārtiņš Ozoliņš: Kā jau parasti:

sākumā – Operas orķestra bedrē, bet pēc tam mums bija tikšanās gan ar orķestri, gan ar kori Beletāžas zālē – tāda reta reize, kad viens otram daudz labu lietu teicām.

Svētki jāmāk svinēt, kaut arī mums vienmēr šajā laikā iekrīt karstākais [darba] laiks: maijs vienmēr ir tas brīdis, kad notiek kāda pirmizrāde. Gan "Karmelīšu dialogi", gan "Dons Paskvāle" arī bija izrādes, kas tapa tieši šajā laikā. Tāpēc tā svētku svinēšana vienmēr ir pakārtota lielajām lietām, kas notiek Operā. 

Turklāt atceros, ka skolas gados taču vienmēr šajā laikā bija eksāmeni!

Jā,

tas vienmēr tā ir bijis... Ievu saldā smarža maija sākumā, un tad ceriņu ziedēšana, kas vienmēr sakrīt ar eksāmeniem – klavieru, dziedāšanas… Pēc tam Mūzikas akadēmijā. Tagad eksāmeni ir bērniem.

Tā ka maijā izbaudīt pavasari vienmēr bijis apgrūtinoši – varbūt vienīgi izņemot kovidlaiku, kad bija brīvāks.

Bet vai cipari jums kaut ko nozīmē? Vai apaļāki skaitļi liek atskatīties pagātnē un novēlēt sev kaut ko nākotnē?

Pasē jau neviens no mums neskatās, un

arī es līdz 17. maijam tam nekādu uzmanību nepievērsu, bet tikšanās 18. maijā ar kori, orķestri, solistiem, sveikšana – tas radīja emocionāli jaunu stāvokli: pēc tam divas dienas pagāja, to visu izvērtējot. Pietrūkst jau laika apstāties un padomāt.

Un mūziķa dzīve ir tāda, ka mēs to lielāko gandarījumu gūstam mūzikā un mākslā, un lielākā dāvana vienmēr ir kāds spilgts muzikāls notikums. Tikai ne vienmēr atliek laika pēc tam uzkavēties šajās sajūtās, jo ir nākamais un atkal nākamais darbs. Savukārt ja ir noslēdzies kāds liels projekts vai sezona, iestājas tāda kā tukšuma sajūta. Tās ir tādas divējādas sajūtas mākslinieka dzīvē. Bet jubilejas līdz šim nekad neesmu svinējis. Jā, līdz 12 gadu vecumam tas bija svarīgi, bet pēc tam tas kaut kā pagaisa, pēc tam nebija laika, domāju – gan jau pēc gada vai atkal pēc gada, un tā nu pienācis šis skaitlis, kad nudien ir jāatskatās uz garāku dzīves posmu.

Kad mūzikas vidusskolā pati mācījos kordiriģēšanu un gatavojos noslēguma eksāmenam, kad klāt nāca orķestris un bija jādiriģē lielā forma, aizgāju uz konsultāciju pie jūsu kolēģa Aigara Meri. Un viņš man toreiz teica zīmīgus vārdus, ko nevaru aizmirst, un vienmēr, ieraugot jūsu vārdu, es to atceros. Respektīvi, Aigars teica, ka Mārtiņš Ozoliņš vēl studējot ļoti skaidri vienmēr zināja, kur atrodas kurš instruments. Ka Mārtiņam esot bijušas pat īpašas figūriņas, lai mācoties var visu ierādīt precīzi. Tāpēc es tagad publiski vēlos noskaidrot, kā ir patiesībā: kā jūs to precīzo žestu esat kopis un izkopis?

Savā dzīvē diezgan daudz pudu sāls esmu izēdis dažādās formās un dažādos veidos. Un tā mana pieredze kā topošajam diriģentam... Diez vai kāds ir gājis tik lielām dzirnavām cauri kā es! Jo bija viens brīdis, kad Mūzikas akadēmijā paralēli mācījos pie trim dažādiem pasniedzējiem: Jānis Kaijaks bija mans pirmais simfoniskā orķestra diriģēšanas pasniedzējs, pie Edgara Račevska mācījos kordiriģēšanu, un tad nāca Imants Resnis…

Tobrīd kā kora diriģents jau daudz biju sasniedzis, bet tad nāca arvien jaunas atklāsmes. Katram no viņiem bija savs skatījums uz lietām, tāpēc brīdī, kad gāju pie viena pedagoga, biju spiests diriģēt vienā veidā, pie otra – pavisam savādākā, bet trešajam bija pavisam cits skatījums uz lietām. Bet tas man lieti noderējis tālākajā dzīvē un praksē, jo, saskaroties ar jaunu kolektīvu, vienmēr mēģinu atrast līdzekļus, ar kuriem šos cilvēkus uzrunāt vai komunicēt. Ir vēl daudz, daudz, daudz dažādu lietu. Ārpus Latvijas esmu papildinājies gan pie Vasilija Sinaiska Sanktpēterburgā, gan pie Helmuta Rilinga Vācijā, gan pie Gintara Rinkeviča Lietuvā – ir bijis ļoti daudz iespēju. Saviem studentiem tagad saku: jums jābūt mājā tādam kā lielam, lielam skapim pa visu sienu – varbūt vienā vakarā izmantosiet tikai vienu mazu, mazu grāmatiņu, bet tam arsenālam ir jābūt. Un tad pie katra kolektīva, katras mūzikas, katras dzīves situācijas – vai tā ir kamermūzika, kora mūzika, opermūzika vai simfoniskā – spēsit šīs lietas izšķirot un savākt. Par to man ir liels prieks, ja ar studentiem atrodam līdz galam kopīgu valodu – reti jau gadās tā. Ļoti priecājos par Aivi Greteru, kurš no nākamās sezonas būs galvenais viesdiriģents Gēteborgā: viņš arī nāk no kormūzikas, un nāca pie līdzīgas atziņas ar skatījumu uz lietām. Spējām atrast [kopīgu valodu], un es viņam mēģināju iedot šo esenci, kam pats esmu gājis cauri. Man tas prasīja divdesmit gadus, Aivim to mēģināju iedot divos gados.

Brīdī, kad cilvēks nāk pie secinājuma, ka viņš tiešām grib kaut ko savā dzīvē mainīt, tas ir būtiski – saprast, ko tieši gribi mainīt, un saredzēt arī, ka ar esošo dzīves pieredzi un skatījumu uz lietām varbūt ir nedaudz par īsu. Tās tādas atziņas, kas šobrīd manā vecumā izkristalizējušās visskaidrāk.

Tu izvērtē lietas, kas ir labi izdevušās un  kuras tu tiešām vari dot cilvēkiem, un tās, kuras tev vēl joprojām jāmācās. Jo mēs visi mācāmies. Arī izcilie, lielie diriģenti tāpat nāk un skatās viens otra mēģinājumus. Mākslinieks visu mūžu mācās. Mēs nekad nesasniegsim absolūto pilnību. Jo, ja sasniegsim absolūto pilnību, tad droši vien tajā brīdī māksla un mūzika apstāsies.

Kā jūs mācāties partitūras? Vai Doniceti "Mīlas dzēriens" jau bija jūsu repertuārā? Pieņemu, ka sezonā ir vismaz divas, trīs izrādes, kas atkal ir jaunas.

Tas droši vien ir tas arguments un apstāklis, kāpēc es ik pa laikam piekrītu aizbraukt uz ārzemēm kaut ko izdarīt, jo man ļoti patīk mācīties jaunas lietas! Jo Operā ir trīs, maksimums četri jauniestudējumi gadā, ieskaitot baletus vai koncertus, kur var izpausties radoši. Visu laiku sevi jāpiespiež apgūt kaut ko jaunu, un vislabākais, ja ir mērķis, kam gatavoties. Līdzīgi man bijis arī šosezon: pirmoreiz diriģēju "Trubadūru", tāpat Romeo un Džuljetu", kas bija ārpus Latvijas – Tallinā un Viļņā. Tikko kā atgriezos no Masimo Bellīni teātra Katānijā, kur bija jādiriģē Čaikovska Ceturtā simfonija un Vivaldi "Gloria".

Tomēr ārzemju braucienus ļoti, ļoti mēģinu ierobežot, jo uzskatu, ka galvenajam diriģentam jābūt atbildīgam par to, kas notiek teātrī. (..) Bija viens brīdis, kad vasaras atvaļinājuma laikā, kas ir aizpildīts arī Operā, ļoti daudz braucu uz ārzemēm. Centos, lai būtu gan te, gan tur, un tad sapratu, ka pēc intensīvās sezonas sāk pietrūkt enerģijas nākamajai sezonai.

Šo vasaru tiešām esmu centies atbrīvot – vismaz mēnesi pavadīt savās sajūtās un izvērtējumos. Savukārt šīs sezonas pirmo pusi gribēju aizvadīt pēc iespējas intensīvākā darbā. Kā jau teicu – mēs, mūziķi, svētkus svinam tajā lietā, kas mums ir vistuvākā, un tā ir mūzika. Arī Operā man prasīja – nu, kad tad svinēsi? Es teicu – visu šo sezonu uzskatu par savas jubilejas sezonu, un negribu izcelt nevienu izrādi. Jo svētkus jau mēs svinam ar tiem cilvēkiem, kas mums ir vistuvākie. Operā katrā izrādē nāk savs solistu ansamblis, un es nevaru izcelt vienu – ka nu mēs tieši ar šiem trim, četriem cilvēkiem svinēsim manu jubileju. Orķestris, koris, solisti un balets ir tas, ar ko es gribu būt kopā. Līdz ar to savu jubileju svinēšu līdz pat sezonas beigām.

Vairāk – audioierakstā.