Veram vaļā akordeonistes Ksenijas Sidorovas jaunāko albumu Piazzolla Reflections, ko šogad klajā laidusi mūzikas izdevniecība Alpha, turklāt līdztekus mūzikai klausāmies arī sarunu ar pašu Kseniju Sidorovu, kura šobrīd nu jau devusies uz savām mājām Spānijā.

Ksenija Sidorova: Albumu ierakstīju pandēmijas gadā - nemaz nedomāju, ka tas iznāks laikā! Paldies Dievam, viss izdevies, un esam priecīgi, ka disks ir klāt - mums būs vairāki koncerti ar šo programmu, un es ļoti gaidu, kad arī cilvēki Latvijā uzzinās par to.

Ieva Zeidmane: Pandēmijas laikā ieskaņota kamermūzikas daļa, bet albuma centrā ir Pjacollas koncerts, kas ieskaņots 2018. gadā kopā ar Tomasa Hengelbroka vadīto Elbas filharmonijas orķestri.Savukārt albuma izskaņā ir viens 2012. gada ieraksts kopā ar BBC Nacionālo Velsas orķestri. Runājot par kamermūzikas daļu - esat atzinusi, ka jums bija svarīgi muzicēt kopā ar draugiem, un šie mūziķi patiešām tādi arī ir.

Jā, man vispār šķiet, ka

Pjacollas mūzika jāspēlē tikai ar draugiem, nevis vientulībā, esot vienai pašai uz skatuves.

Protams, dažreiz iznācis tā, ka koncertu programmās iekļauju savus soloaranžējumus, bet šeit ir ne tikai jautrāk - melanholija pareizi sadalīta starp tēmām un pavadījumu. Tas ir ļoti svarīgi! Izvēle, kurus no Astora Pjacollas skaņdarbiem ierakstīt, ir liela un plaša: ja varētu, diskā ierakstītu vēl kādas divas stundas, bet bija jāizvēlas... (..) Dažreiz jāpagaida, kamēr ir pareizais brīdis, lai to visu nestu pasaulei.

Jūs pieminējāt melanholiju, bet Astora Pjacollas mūzika un tango nav tikai melanholija - izjūtu spektrs tajā ir ļoti plašs. Kā izjūtat šo tango mūziku?

Tieši tā, mums bija ļoti jautri, jo ar draugiem dalījāmies priekā par kopābūšanu, par to, ka atkal varam darīt to, ko visi mīlam - pelēkajā gadā tas mums bija tāds radošais brīdis...

Pjacollas mūzika ir jautra, tajā ir arī svinību sajūta. Jā, tur ir arī dūmi, kas raksturīgi naktsklubam, tur ir viss kaut kas! Man ļoti patīk šis spektrs, un domāju, ka manā dzīvē un dvēselē tas atspoguļojas ļoti labi. (..)

Akordeons ir bandoneonam radniecīgais instruments un Pjacollas mūzika, protams, ar to sader kā cimds ar roku, bet kā jums pašai bijis ar šo mūziku, ar Pjacollu, tā vienmēr ir bijusi jums jau līdzās un tuva?

Kad man bija 12 gadi, pirmo reizi klausījos viņa ļoti slavenos darbus - Oblivion, Libertango. Protams, uzreiz gribēju tos spēlēt un it kā pat izdevās, bet vienlaikus - arī nē. Jo -

ja gribi spēlēt Pjacollu, ir jāpagaida, kamēr paaugsies un sapratīsi, par ko īsti tajos ir runa. Jo tie skaņdarbi ir tik ļoti dziļi...

Diskā skan arī citu komponistu mūzika, piemēram, Frenka Andželisa Fantāzija par Pjacollas tēmu, tik ļoti skumja un dziļa... (..)

Vai paša Astora Pjacollas spēli esat daudz klausījusies?

Jā, protams, tas ir labākais veids, lai dzirdētu, kā viņš sprata mūziku - mums ļoti paveicies, ka varam to darīt. Diemžēl mums nav Baha ierakstu... Protams, mēģinu no visa dzirdētā atkāpties, kad strādāju ar savu aranžējumu, lai ienestu kaut ko savu: tas ir vissvarīgākais - lai mūziķim būtu savs rokraksts. Bet patiešām - paklausīties, kā viņš savu mūziku dzirdēja, kā to spēlēja - tā ir privilēģija...

Vairāk un plašāk - ierakstā.